Izklaide kā mūsdienu reliģija
Jau piedzimstot saskaramies ar to, ka mūs izklaidē. Ja mēs raudam (kas ir veselīgi plaušām un emocionālai attīstībai), tad mūs cenšas nomierināt un mūsu uzmanību cenšas novirzīt, darīt visu, lai sākam atkal smaidīt. Iespējams, ka mums tiek iegādāts vesels lērums rotaļlietu (kas attālina mūsu attīstību), lai mums visu laiku būtu interesanti. Pavērojiet zīdaiņus, viņi labāk izvēlas sadzīviskus priekšmetus, nevis rotaļlietas (kaut gan tās ir uztaisītas tādas, lai izkonkurētu citus cīņā par uzmanību). Šīs krāsainās, plastmasīgās rotaļlietas darbojas pret mums, jo neveicina mūsu iztēli, emocionalitāti u.c. svarīgu vērtību izkopšanu. Bērni ļoti bieži saka: "Man ir garlaicīgi". Bet tas nenozīmē, ka mums, pieaugušajiem, uzreiz jādodas veikala virzienā vai jāorganizē ballīte vai piedzīvojums. Lai bērns kļūtu radošs, viņam ir jāpiedzīvo garlaicība un pašam no tās jāizkļūst. Ļaujot to bērniem piedzīvot, mums beigās tikai atliek nopriecāties, cik aizrautīgi un priecīgi bērni nododas sevis izdomātai aktivitātei.
Mēs vēlamies, lai bērni visu laiku būtu nodarbināti, lai tikai neienāktu prātā kāda palaidnība. Bet, lai nokļūtu līdz viedumam, mums ir vajadzīga visa veida pieredze, arī saskarsme ar dzīves negatīvo pusi. Lai saglabātu radošumu, mums ir vajadzīga pauze starp mūsu aizņemtību - brīvība. Tikai šajā brīvībā, starp nodarbinātību, ir iespēja izplaukt sēkliņai, kas ir ielikta mūsos jau kopš dzimšanas. Bērni visi piedzimst radoši, ir ģeniāli savā domāšanā, izpausmē. Bērni paši vēlas izzināt pasauli, ir ļoti zinātkāri. Un šeit, mēs pieaugušie, ļoti bieži grēkojam, vēlēdamies bērniem palīdzēt. Esam pārāk norūpējušies par viņiem. Vienmēr gribam pirms bērna “krišanas” palikt apakšā “spilventiņu”. Bet bērnam šī “krišanas” pieredze ir jāpiedzīvo visā savā krāšņumā. Ļoti bieži mēs arī nesagaidām bērna reakcijas uz kairinātāju, vai tas būtu kāds jautājums, vai dzīves situācija. Pasteidzamies ar savu atbildi, padomu. Tas rosina procesus, kas var veicināt bērna atslābšanu, savas gribas izpausmes mazināšanu, savas (sirds)balss apklusināšanu. Bērns ar laiku pazaudē savu dzīves pavedienu, viņš aizmirst kas viņš ir un kāpēc viņš ir atnācis uz zemi. Izglītības žargonā runājot, viņš vairs nezin par ko grib kļūt. To parāda situācija ar jauniešiem 9.klasē. Jau divus gadus tiekos ar 9.klases jauniešiem un viņi mēnesi pirms savas izvēles izdarīšanas, ko darīt tālāk, nezin atbildi uz šo jautājumu. Tas tikai parāda to, ka izglītības sistēma ir aizvedusi viņu no sevis tik tālu, ka jaunie cilvēki ir ļoti apmaldījušies, apjukuši.
Un tad, kad bērns ir izgājis cauri šai gaļas mašīnai, tad viņš ir kļuvis par pilsoni, kas vairs nespēj patstāvīgi domāt, uzņemties atbildību, būt radošs, drosmīgs u.t.t.. Visu laiku viņam blakus ir bijuši cilvēki (ģimene, skolotāji), kas ir teikuši priekšā, kas jādara, kā jādara, kāda ir pareizā atbilde, kāds ir dzīves mērķis. Jaunais pilsonis ir atrofējies, ir atdevis savu balsi citiem. Un šajā brīdī viņš ļoti nekritiski sāk patērēt produktus, kas ir visskaļākie (visvairāk reklamētie). Ļoti bieži tie ir tādi, kas ir tīri komerciāli, ar vēlmi gūt maksimālo peļņu, vienalga, vai tā būtu pārtika, citas preces, kultūra, izklaide u.t.t.. Tā kā mēs vairs nestāvam uz savām kājām, mūsu izvēli nosaka tas, ko patērē citi. Mēs skatāmies, kas ir skatītākās filmas, koncerti, citas patēriņa preces. Mēs izvēlamies šos produktus, jo vēlamies būt kaut kam piederīgi. Mēs ļoti baidāmies palikt vieni, tāpēc pieslienamies viens pie otra, lai kopīgi patērētu. Uz mums tiek būvētas milzīgas industrijas, lai noslauktu mūsu dzīvības enerģiju, lai mēs turpinātu būt dzīvi zombiji, kas atdod savas dzīves korporācijām. Mēs baidāmies apstāties, iziet no šīs spēles, padomāt, aizdomāties, saprast, ka mēs tiekam čakarēti šajās daudzajās sistēmās, kur esam ievietoti. Mēs vēlamies, lai mūs turpina izklaidēt, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar sevi, jo baidāmies ieraudzīt, kas mēs esam un kāpēc mēs šeit esam. Mēs baidāmies, ka izklaide beigsies, pazudīs elektrība un mēs vairs nevarēsim baudīt to, kas mums patīk. Bet šajā pārejā neviens vēl nav palicis neapmierināts, jo mēs ieraugām, cik viss, kas saistīts ar izklaidi un patērēšanu, ir bijis falšs. Mēs saprotam, kādu cenu mēs esam maksājuši gan savā, gan cilvēces kontekstā. Šo sajūtu es varētu raksturot, kā pamošanos no murga, kad mūs joprojām krata drebulis, bet esam pārlaimīgi, ka tas ir bijis tikai sapnis.
Kurā pusē esi Tu?