DILOĢIJA “KARŠ UN MIERS” 2. daļa “Aicinājums uz mieru”
Visi kaut ko alkstam, sākumā šķiet, ka tas atrodas ārējā pasaulē. Tad nu meklējam to lietās un citos cilvēkos, statusā un naudā, varā un baudā. Viļamies, jo izsalkums nav remdējams.
Meklējot remdinājumu aptveram, ka patiesībā tiecamies pēc laimes, bet vēl ir klātesoša sajūta, ka kaut ko vēlamies un kaut ko nē. Neredzam vēl laimi nelaimē un prieku bēdās. Šajā pusceļā laime jau ir klātesošāka, jo nemeklējam to vairs ārējā pasaulē, bet aptveram, ka tā ir pie mums, mūsu esībā. Aizvien vairāk piedzīvojam šo mirkli, klātesamību tam, kas tiek piedzīvots.
Tā soli pa soli nonākam līdz tam, ko vārdos neizteiksi. Šeit valda tāds miers, tāds klusums un skaidrība, ka vārdi ir lieki, tie tikai var sabojāt mirkli. Šajā pasaulē vai stāvoklī es esmu mierā ar visu, es esmu mierā ar sevi un pasauli, neko pielikt, neko atņemt. Svētlaime. Es esmu pasaule un pasaule piedzīvo sevi caur mani. Miers.
Kad tu atrodies tādā stāvoklī, tu esi Gara spēkā. Viss pasaules karaspēks nevar pretstāvēt cilvēkam, kas ir atvērts un paļāvīgs tādai pasaulei, kāda tā ir.