LATBrīvības triloģija
Lielākā daļa cilvēces nenojauš, ka triloģijas pēdējā cēlienā cilvēce atgūs brīvību no demoniem, kas ir radīti pašu prātos un izpausmi atraduši caur tumsonību cilvēkos. Šobrīd atrodamies triloģijas vidusdaļā, kur karš ir sācies ārējā pasaulē, kaut tas ir bijis klātesošs kopš sākuma, tiesa gan, slēptā formā. Tad karotāji nebija karavīru formās, nekāvās ar zobeniem vai šautenēm, tāpēc liela daļa cilvēku kara sākumu nepamanīja. Šajā karā cilvēki krita par upuriem meliem un mantkārībai, kas noveda arī pie daudzām ķermeņu nāvēm, daudzi ķermeņi tika sakropļoti un saindēti, lietotājiem to nemaz nenojaušot, tāpēc nāves, kas sekos triloģijas otrajā un trešajā daļā netiks saistītas ar notikumiem triloģijas pirmajā daļā.
Triloģijas otrajā daļā baiļu plāndēmija turpinās un, lai to eskalētu, karš ir parādījies ekrānos, kā reāls notikums. Šprices ir nomainījušas automāti un raķetes, taču visas pārējās dekorācijas ir palikušas iepriekšējās, arī mediji un “valdības” turpina savu iesākto netīro darbu kopš pirmās daļas. Cilvēki joprojām nespēj aptvert, ka valdības visā pasaulē ir tikai marionetes šajā lugā, bet marionešu dīdītāji un režisors tā arī šajā izrādē neiznāks uz skatuves.
Triloģijas trešajā daļā uz zemes sāks trūkt pārtikas. Šis ir briesmīgākais ierocis, kas var tikt vērsts pret cilvēkiem, jo bailes no bada ir līdzvērtīgas bailēm nomirt. Triloģiju trešajās daļās parasti talkā nāk daba, karā iesaistās koki un upes, kalni un okeāni. Arī šajā triloģijā daba ir tā, kas spēs gan mierināt, gan pabarot, gan nokratīt no pasaules tos, kas ir tās necienīgi. Cilvēki ir aicināti atgriezties pie patiesības, pie pirmavota, pie dabas, kas ir barojusi dzīvās radības kopš neatminamiem laikiem. Dzirdīgie sadzirdēs, redzīgie ieraudzīs, jūtīgie sajutīs šos aicinājumus, kas tiek raidītie kopš triloģijas pirmās daļas.
Kad cilvēki saslēgsies ar savām saknēm un savu galotni, tad tie atgūs mieru un savu brīvību, vergturība un vergturi izgaisīs, šautenes sarūsēs. Nebūs vairs ne valdību, ne valstu, tik māte Zeme, kas priecāsies par saviem bērniem, kas ir atgriezušies mājās, mātes klēpī un apgādībā, lai turpmāk dzīvotu brālīgi un māsīgi neatkarīgi no ādas krāsas, pārliecības vai ticības.