Sāpes par ķermeni
Liela daļa no tiem, kas ir pamodušies, apzinājušies savu mūžību, vēlētos, lai tas notiktu arī ar tiem, kas vēl dzīvo materiālistiskā uzskatā, ilūziju pasaulē. Arī šis karš, kas norisinās fonā, un frontes līnija, kas tuvojas, vedina uz vēlmēm, lai cilvēce ātrāk pamostos un šis karš beigtos. Prāta dabā ir baidīties, nodrošināties, aizsargāties, tāda ir bijusi izdzīvošanas stratēģija prātam pagātnē.
Visi ķermeņi ir lemti nāvei, arī šajā karā kritīs ķermeņi, vairāk nekā iepriekšējos karos kopā. Cilvēki, kas ir iestiguši materiālisma purvā, šobrīd slīkst, jo viss tas pamats, uz kā tika celta dzīvē un ķermenis, grūst. Bezjēdzīgi ir skumt par slīkstoša cilvēka drēbēm. Cilvēku, kas ir iestidzis šajā purvā, nevar izglābt, vēršoties un cenšoties glābt viņa apģērbu, rupjo materiālo ķermeni. Šajā visā ainā prātam ir lielas sāpes par to, kas zūd, bet ar prātu šo neatrisināt, prātu neizglābt.
Tikai vēršanās pie otra mūžības, dvēseles, ir iespējams rast satricinājumu cilvēka sirdī, apziņā. Tikai šāda līmeņa saskarsmē var notikt brīnums un cilvēks kļūt dzīvs, apjēgt savu iluzoro stāvokli un vēlēties sākt piedzīvot patiesu dzīvi. Šim cilvēkam ir jāiedegās sirdij, lai varētu pamosties arī dievišķā griba izkāpt no šī purvāja un turpmāk dzīvot apzinātāku dzīvi uz sauszemes.