Vatikāna dilemma
Rietumu sabiedrība reliģiju un to pārstāvjus uzskata par Dieva starpniekiem. Tā tas ir iegājies jau vairākus gadsimtus. Kādu laiku atpakaļ baznīcai piederēja milzīga vara. Tā varēja ietekmēt jebkurus procesus, arī tos, kuram dzīvot, kuram mirt, ko var rakstīt grāmatās, ko nē. Baznīcām piederēja milzīgas bagātības, ko tās sarausa savos darījumos, nodevās un krusta karos.
Pagāja kāds laiks un cilvēku apziņa mainījās. Rietumu sabiedrībā strauji attīstījās zinātne, kas cilvēku uzmanību pievērsa materiālām lietām. Baznīcas ietekme vecajā formātā mazinājās, bet tā nevēlējās samierināties ar pārmaiņām, tā meklēja ceļus, kā konvertēt savu varu, ietekmi un bagātības. Vatikāns nolēma savu varu un ietekmi paslēpt jaunā reliģijas formā, kas radīja cilvēkiem jaunu atkarību un nespēju būt pašpietiekamiem. Tika radīta naudas vara un darīts viss, lai cilvēki kļūtu no tās atkarīgi. Tas ir paradokss, bet tieši baznīca traucēja rietumu sabiedrībai virzīties garīgo meklējumu virzienā, tāpēc pieļāva un sekmēja materiālisma un materiālās zinātnes attīstību. Attiecībā pret garīgumu, meditāciju, dievu, tā bija kā siena, kas nebija pārvarama nevienam mirstīgam. Par mierinājumu cilvēkiem, tika apsolīta dzīve pēc nāves.
Šobrīd Vatikānam ir jauni izaicinājumi, kā konvertēt savu ietekmi, varu un naudu uz jauniem rīkiem. Fiziskā nauda izzudīs, vai tā būs virtuālā? Vai varbūt tas būs mākslīgais intelekts, kas kontrolēs cilvēkus caur tehnoloģijām?