Tautas sacelšanās notiek, kad ir pienācis izmisums, kad šķiet, ka vairs nav ko zaudēt, kad neesam mierā ar vājprātīgo kontroli un paverdzināšanu. Aizvien vairāk cilvēku apzinoties, tās saucamās, “valdības” realizēto teroru un iebiedēšanas pieeju pret saviem iedzīvotājiem, apsver iespēju spert šo soli. Tautas saliedētībā ir pārspēks, kas nav pārvarams nevienai varai, kaut neskaitāmām policijas un armijas vienībām. Jautājums ir tikai par to, kāda sacelšanās būs, miermīlīga vai vardarbīga? Tas ir apziņas jautājums. Ja mēs ejam ar agresiju, tad atrodamies tajā pašā apziņas stāvoklī ar tiem, kas šo agresiju kultivē. Tā mēs esam vieglāk ievainojami, šādus uzbrukumus ir iespējams vieglāk apspiest, jo agresija, dusmas atrodas tajā pašā rezonansē, kur bailes un tās var konvertēt no vienas puses uz otru. Tas ir instinktu karš, kas ir vadāms un manipulējams un šādus karus nav iespējams uzvarēt, tajos ir tikai zaudētāji.
Savādāk ir ar miermīlīgām sacelšanām, kurā mēs novēršam uzmanību no kairinājumiem, kas vēlas mūs izprovocēt. Šajā gadījumā mūsu enerģija stāv pāri ieročiem un iebiedēšanām. Šādās sacelšanās nav pat jāiet ielās un jāskandē saukļi. Tu vienkārši ignorē varu, visas tās represīvās sistēmas, tai skaitā finanšu, tu novērs no tām savu uzmanību. Tava uzmanība ir enerģija un, ja tu viņu ieguldi citur, tad tā vairs nestiprina veco sistēmu, tā pamazām atrofējās un pazūd no tavas dzīves. Ja šī novēršanās notiks tautas līmenī, atsakoties piedalīties šajā manipulatīvajā izrādē, veidosies sava realitāte, ekonomika, ekosistēmas, kas aizstās šo vergturu sabiedrības modeli.
Es redzu, ka mēs esam tajā apziņas pakāpē, ka varam iet šo miermīlīgo sacelšanās ceļu, kurā nebūs vardarbības un kara, kurā vergturu iekārta izkusīs un pagaisīs pati, jo tai trūks mūsu uzmanības un finanses, lai turpinātu šo maskarādi.
0
