Šķīstīšanai nolemtie
Liela daļa cilvēces piedzīvojot esošos notikumus pasaulē domā, par ko man tas. Cilvēki zaudē darbus, iztikas līdzekļus, attiecības, spēļmantiņas. Un šķiet, ka būs vēl trakāk, šķīstīšanas kulminācija vēl priekšā. Uzspiedīs iznīcināšanu, salauzīs gribu, atņems man visu dārgāko. Vai tiešām pasaule, dievs mani nemīl?
Tieši mīl un tāpēc, vēlot visu to labāko, ir plāns atbrīvot mūs no visa liekā, kas traucē doties tālāk. Tas ir mūsu egoisms, kas ir izsūcis visus planētas resursus, citus cilvēkus un mūs pašus. Domāšana tikai par sevi nav dabā mītošajām būtnēm raksturīga. Šī nošķiršanās no vides, dabas ir bijis cilvēka pasaulei mestais izaicinājums, kas šobrīd ir pavērsies pret viņu pašu un es pats, personīgi, neredzu citu ceļu, kā nokļūt jaunajā krastā. Tikai ar lielām ciešanām, pārdzīvojumiem, ka viss iekrātais, falšais un liekais tiek atņemts, lai mēs patiesi novērtētu būtiskākās lietas uz šīs zemes. Arī garīgie skolotāji, apgaismotas būtnes ir piedzīvojuši šādu šķīstīšanu, lai kļūtu par mīlestības pilnu būtni, kas spētu dāvāt sevi pasaulei.
Es šo laiku tā arī redzu, mēs visi kļūstam par mīlošiem skolotājiem viens otram. Mēs pārejam jaunā dimensijā, kurā mēs visi kļūstam par RADĪTĀJIIEM. Mums jau piemīt šīs spējas un, ja mēs to apzinātos, mēs jau šobrīd varētu pārprogrammēt sevi un pasauli. Taču neesam vēl tiktāl nobrieduši, jo mūsu radījumi būtu vēl par labu sev, bet jaunās dimensijas kārtība ir došana nevis ņemšana. Tāpēc ir šī tumšā nakts, kurā mūs kratīs, kurā mēs kliegsim un raudāsim, kurā mēs kritīsim panikā un nesaprašanā. Pēc visām vētrām iestājās miers un sajūta, ka esi pārradīts. Stāsta beigās tu sapratīsi, kāpēc tas viss bija vajadzīgs, tu pateiksies pasaulei par šo milzīgo dāvanu, tu jūtīsies izredzēts un dziļi aizkustināts. Tu paklanīsies ikvienam un nevienam. NAMASTE.