Kā tikt pie īstā darba?
Īsto darbu mēs sastapsim tad, kad paši būsim īsti - dabīgi, nesamāksloti, bez lomām un maskām, ko vidēji visi lietojam ne tikai darbvietās, bet arī mājās. Jo lielākoties mēs nezinām, kas mēs esam un tāpēc spēlējam to lomu, kurai mēs esam noticējuši apkārtējās vides iespaidā. Ārējā pasaule ir tikai mūsu iekšējās pasaules spogulis, viņa spoguļojas. Kā mēs pamaināmies, tā pamainās arī spoguļa attēls. Tik vienkārši. Bet protams, ka šie soļi līdz vienkāršībai nav ātri un īsi, sevišķi, ja mēs vēl piesaistam prātu ar savu laika dimensiju.
Lielā mērā mums būtu jāpārnes uzmanība no ārējās pasaules uz iekšējo, jāpārliek uzsvars no sajūtām, ka ārējā pasaule diktē mums savu kārtību uz to, ka mēs esam šī rata griezēji. Sevi vērojot, ceļojot sevī, tu sāc pamazām lobīt sevi kā sīpolu, saproti, ka tu neesi šis un neesi tas, ka priekštats pašam par sevi ir bijis maldīgs. Tu arvien vairāk vari pateikt, kas tu neesi, bet tik skaidri nevedās ar to, kas tu esi. Tu noteikti neesi amats, ko tu veic ikdienā, ka visas lomas, ko tu spēlē darbā vai mājās nav tava patiesā daba. Beigās tu nonāc līdz tam, ka tu zini, ka tu neesi ķermenis, ka tas tev ir dots zemes misijas izpildei. Bet, kas tad es esmu?
Tu vari droši apgalvot, ka tu redzi, tu vēro, ka tu dzirdi, ka tu jūti, ka tu vari iztēloties, ka vari uzburt šo pasauli, kādu vien vēlies. Ja gribi, vari pēkšņi iztēloties, ka zaķi lido, savas garās ausis izmantodami kā propellerus. Vienā brīdī tu atskārt, ka vienīgais, ko tu vari pateikt par sevi, ir - ES ESMU. Es esmu bezgalība, bezgalīgs potenciāls. Ja mēs sākam kaut kur izpausties, kaut kas būt, tad mēs šo bezgalību sevī pazaudējam. Tad mēs esam tas un tas, darām šo un to. Mēs no sava centra esam nokļuvuši perifērijā un pilnībā izpaudušies matērijā.
Bet kļūstot par sevi, vērojot sevi un notikumus apkārt, mēs atgūstam mieru, atgūstam sajūtu šeit un tagad, sākam smaidīt vienkārši par to, ka esam. Mums vairs nav mērķis nokļūt pie īstā darba. Un šajā brīdī viņš negaidot klauvē mums pie durvīm. Iekšējā pasaule integrējās ārējā un tā kļūst par vienu veselumu, par to, kas tu esi.