Tu ESI
Tu esi. Tu vienmēr esi bijis un būsi. Tu meklē tam apstiprinājumus ārējā pasaulē, tu satraucies vai esi pietiekami garīgs, vai tu esi cienīgs būt apgaismots un apskaidrots. Tev ir svarīgi, ka kāds skolotājs tev to apstiprina, ka ir kāds vēstījums no augstākām būtnēm, ka ar tevi viss ir labi, ka tu atrodies īstajā vietā un laikā. Tu nespēj līdz galam tam noticēt. Tev šķiet, ka vēl nedaudz jāpamācās un jāpapraktizē, ka tev kaut kas trūkst. Kā tev trūkst?
Tev trūkst apstāšanās no šīs prāta inerces meklēt sevi. Kad tu apstājies, kad prāts apklust, tad tu sajūti esību. Tu esi. Tu piedzīvo dzirdēšanu, bet tu neesi dzirdēšana. Tu piedzīvo redzēšanu, bet tu neesi redzēšana. Tu esi tas, kas novēro, piedzīvo dzīvi, kura šajā vietā un laikā izpaužās tā, kā viņa izpaužas. Neko pielikt un atņemt. Ja tev šķiet, ka kaut kas tevi neapmierina, tad ir atkal pieslēdzies tavs prāts. Vērtē tikai tavs prāts, ne tu. Nav jāatsakās no prāta, viņš ir vērtīgs instruments, kas tev ikdienā ir nepieciešams šajā spēlē, tikai neaizmirsti, ka viņš ir tev dots, lai tu varētu piedzīvot šo dzīvi visā krāšņumā.
“Kas es esmu?” vairs nav svarīgs jautājums, jo tas ir prāta jautājums. Tu esi viss, bet caur prātu tu vari būt tikai kaut kas. Tu esi. Tikai Radītājs varēja izdomāt tevi paslēpt pašā redzamākajā vietā, kur tu vislaik esi. Mēs meklējam to caur ko meklējam. Mēs meklējam sevi caur sevi. Tik vienkārši un sarežģīti reizē. Nekādas piepūles, lai tu būtu. Tu esi.