Kāpēc tu aizgāji no MĀJĀM?
Vakardien biju uz brīnišķīgā ZAREY sarunu, kas mani iedvesmoja uzrakstīt šo rakstu.
Cilvēce kaut kādā mērā ir sajukusi prātā vai precīzāk būtu teikt pilnībā iebraukusi auzās (prātā). Piedzimstot mēs vēl pilnībā bijām daļa no ZEMES ekosistēmas, daļa no kosmosa, daļa no DIEVA. Prāts, mūsu dators, vēl atradās gulēšanas režīmā un nebija vēl visu pasaulē sadalījis, sašķirojis, atdalījis sevi no visiem. Mēs atradāmies mājās, pilnīgā laimē, bezgalībā un plūdumā.
Iemācoties valodu, sākot strādāt mūsu datoram, mēs sākām savu ceļu prom no mājām, prom no sevis. Mūsos tika iesēta sēkla par to, ka esam nepilnīgi, ka mums vēl daudz kas jāizdara, jāsasniedz, lai ar mums sāktu rēķināties vecāki, sabiedrība. Šis spiediens radīja mūsos nepilnvērtības sajūtu, ka mums kaut kas trūkst, lai mūs mīlētu, lai mūs pieņemtu un tā mēs uzsākām ceļu prom no sevis, savas būtības. Aizejot pietiekami tālu no mājām, mēs jau aizmirsām, kas mēs esam, aizmirsām kur ir mūsu MĀJAS. Mūsu fokuss jau bija vērsts prom no mūsu kosmosa iekšienē uz pasauli ārpusē, kas nekad nevar būt objektīva, bet vienmēr ir mūsu prāta sagrozīta un pārveidota.
Ir jāpiedzīvo pietiekami daudz vilšanās, lai mūs sāktu vilkt uz mājām. Un tad, kā SPRĪDĪTIM, jāsaka - Gulbīti, Gulbīti, vēcini spāriņus, aizved mani uz laimīgo zemi, aizved mani uz mājām.