Gaisma tuneļa galā
Gaisma tuneļa galā ir pieredze, ko piedzīvo klīniskā nāvē esošie, atrodoties starptelpā starp dzīvi un nāvi. Šī gaisma ir spēcīga, mīloša, tu tiecies pēc viņas, bet vai tev ir pieteikami resursu tai piekļūt? Par to šis stāsts.
Tieksme uz gaismu ir raksturīga visām dzīvām būtnēm. Saulespuķes uzticīgi seko saulei visas dienas garumā, naktī kukaiņi traucas pa ceļu braucošo auto starmešos. Saule pamodina visu dzīvo radību, lai mēs varētu piedzīvot dienu un dzīvi. Gaisma rezonē mūsos tāpēc, ka tā ir daļa no mums pašiem. Mūsos ir gaisma / liesma / dzirkstele / mīlestība / dievišķā substance, kas rada iespēju piedzīvot gaismu un dzīvi ārpusē.
Cilvēki ir vienīgā radība uz zemes, kas apzināti var piedzīvot GAISMU iekšienē. Cilvēki ir vienīgā radība uz zemes, kam ir brīvā griba izvēlēties uz ko tiekties - virzīties uz gaismu vai grimt tumsā.
Nāves brīdī mēs piedzīvosim inerci, kas nāks no dzīves, ko piedzīvojām. Tas arī noteiks to vai drūzmēsimies tunelī vai virzīsimies uz gaismu tuneļa galā. Gaisma respektē brīvo gribu. Ja bijām tauriņi, kas tiecās uz gaismu dzīves laikā, tad mums būs pietiekama inerce un resursu, lai nokļūtu pie viņas arī tunelī.