Dzīvā mācība vai mirušā apmācība
Esošā izglītības sistēma jau ir kļuvusi par mākslīgu un nedzīvu veidojumu, kurā tu mācies no pagātnes un virzies uz nākotni, kura noteikti nebūs tāda, par kādu tev māca skolās. Un visas teorijas būs mainījušās vēl 5x. Mums ir jāmāca cilvēcība, sevis izpratne, mums ir jāsniedz tās pērles, ko zinātnieki jau ir atklājuši kvantu jomā, bet mēs vēl mācamies no grāmatām, kuru teorijas runā pretrunā mūsdienu zinātnei.
Mūsdienu zinātniskie atklājumi norāda, ka apgūt kaut ko ilgtermiņā mēs varam tikai tad, ja dotais temats, virziens, joma mūs interesē. Savādāk tā būs tikai tāda iekalšana uz pārbaudes laiku. Cik daudz mēs skaram katra bērna intereses skolā, kur visi dodas vienā virzienā un ātrumā. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka māzāk par 10%. Kam mums šāda apmācību sistēma, kurā mēs pazaudējam gan laiku, gan interesi par mācībām, kā tādām? Mēs visi esam ļoti zinātkāri un mācamies dabīgi, līdz 7 gadiem apgūstot milzīgu informācijas daudzumu kosmiskā ātrumā. Tad mēs nokļūstam skolā, kurā mūsu zinātkāri ar laiku nomāc bailes, kas parādās, kad sākam baidīties no kļūdām, jo skolā tak' ir viena pareizā atbilde. Arī mūsu individualitāte nav vēlama, jo tad skolotājiem būtu grūtāk strādāt.
Dzīva apmācība var notikt tikai ņemot vērā katra bērna intereses, potenciālu, ņemot vērā drošu psihoemocionālo vidi, kas skolās gandrīz jau vairs nav pieejama. Mēs nespējam mācīties, ja tas viss nav iespējams. Jau vairāk kā 10 gadus, labākie apmācību vadītāji norāda - māciet caur spēli un rotaļu, šī ir visefektīgākā pieeja apmācībai, arī pieaugušajiem. Vēl viena radoša pieeja, būtu veidot katra bērna apmācību caur viņa jautājumiem.