Pieaugušo pasaule
Aizmigām un pamodāmies pieaugušo pasaulē. Patiesībā jau mums nebija lielas izvēles neaizmigt. Mūs jau no bērnudārza trenēja, ka dzīvē būs kas jāsasniedz, par ko jākļūst, ka būs jāsacenšas, jāapsteidz pārējie, ka dzīve nebūs rožu dārzs. Jau uzsākot skolas gaitas bijām pilni ar programmām no pieaugušo pasaules. Ar katru klasi kļuvām arvien nopietnāki, agresīvāki, egoistiskāki, arvien klusāki sev un tam, kā mēs vēlētos dzīvot. Pat nepamanījām šo pāreju no dzīves uz sapni.
Kur pazuda prieks, laime, brīvība un mirklis? Kur pazuda mūsu smiekli? Kur pazuda mūsu impulsivitāte un radošums būt tam, kas mēs esam, būt tur, kur mēs gribam būt, darīt to, ko mēs gribam darīt?
Tas viss joprojām ir mūsos, tik jāpamostas dzīvajā pasaulē, tā, kas ir šajā mirklī, tā, kuru piedzīvojām bērnībā. Nekas nav jāsasniedz, neviens nav jāapsteidz, nekam nav jāsagatavojas. Ja mēs dzirdam sevī šīs rēgu balsis, atceramies, tās nav mūsu. Tās ir programmas no pieaugušo pasaules.