Kļūšana par cilvēku
Ja jums šķiet, ka esat cilvēks ar noteiktām cilvēktiesībām, tad pārējiem bieži vien tā nešķiet, par to nāksies pamatīgi pacīnīties. Ikdienā mēs viens otram esam pilsonis, fiziska / juridiska persona ar visām no tā izrietošām sekām. Esam uzlikti uz konveijera, kur no mums tiek ražota enerģija citiem. Cik daudz mums ir iespēja izvēlēties, kādu izglītību vēlamies savam bērnam? Ir standarts, kas jau ir pretrunā jaunākiem zinātnes virzieniem (kvantu), bet skolās nekas nemainās, joprojām māca braukt ar ratiem. Pēc skolas konveijera dodamies darbos, kur tavs cilvēcīgums un radošums lielākoties nav vajadzīgs. Priekšplānā instrukcijas, kārtības, noteikumi, kas arī lielākoties ir izvilkti no pagātnes dzīlēm.
Sistēma uztaisīta tāda, ka bez vārda uzvārda, personas koda un citām iederībām sistēmā, sistēma redz tevi ejam. Ne darbā tikt, ne kontu atvērt, ne īpašumu nopirkt, neko. Šī ir tēma, ko šobrīd šķetina vairāki cilvēki daudzās valstīs. Ja mēs sevi deklarējam kā cilvēku, tad sistēma bieži vien mums nevar neko nodarīt, tik jāzin pamatprincipi (cilvēktiesību deklarācija, Satversme) un uz tiem jāpastāv. Samērā drīz varētu pienākt brīdis, ka kritiskā masa (10-20% cilvēces) to saprot, sistēma sāk buksēt un sagrūst. Domājams, ka esošā plān-dēmija šo procesu varētu novest līdz galam.
Demonstrācijas
nelīdzēs, beidzam gaidīt Antiņus un Lāčplēšus. Arī viņi esošās sistēmas robežās
kļūs par kārtējiem politiķiem. Ļaujam šim veidojumam sapūt, tajā nepiedaloties.
Izejam no šīm sistēmām, sākam veidot ekosistēmas, atrodam veidus, kā
apvienoties. Pērkam lauku viensētas, veidojam ekociematus, sadarbojamies, lai
kopā atrisinātu pamatvajadzības – ēdiens, pajumte, siltums. Tālāk veidojam
tādas skolas mūsu bērniem, kur viņi kļūst par cilvēkiem nevis vergiem. Ļaujam
būt viens otram cilvēkam, ļaujam iet to ceļu, kas katram no mums ir atvēlēts.
Atbalstam katru šajā ceļā kļūt par cilvēku!
