Saruna ar sevi II. Vai dzīvē ir kas īpašs?
Notērējam gandrīz pusi no dzīves dzenoties pēc īpašām vietām, lietām, cilvēkiem un stāvokļiem. Meklējam mīļotos, kas būtu īpaši, meklējam īpašās vietas, kur apmesties, mēģinām sasniegt stāvokļus, kuros justos īpaši. Kad sākam nobriest un mūs vairs neapmierina līdzšinējie pasaules standarti un izskaidrojumi, sākam meklēt īpašos skolotājus un īpašās reliģijas. Vienā brīdī mēs atskārstam, ka noteikti, jābūt īpašam ceļam, kas mūs aizvedīs uz to īpašo stāvokli, kurā sajutīsim svētlaimi un tad mēs paši kļūsim īpaši. Liela daļa no cilvēkiem pavada šajos meklējumos visu savu dzīvi un beigās pamet šo pasauli un ķermeni vīlušies, jo neatrada meklēto ārējā pasaulē. Iespējams, ka dzīves noslēgumā atskārta, ka virziens nav bijis pareizais, bet laiks jau savu bija nositis.
- Vai dzīvē ir kas īpašs, neatkārtojams?
- Jā, visu laiku ir pieejams šis īpašais, bet viņš pazūd, ja mēs sākam to meklēt, meklēt nākotnē vai pagātnē, laicīgajā vai garīgajā pasaulē, ārpusē vai iekšpusē.
- Labi, es viņu nemeklēšu, bet kā man to sastapt?
- Tu viņu nevari sastapt, tas var sastapt tevi, tas gaida brīdi, kad varēs atklāties.
- Neko nesaprotu vai vari pateikt skaidrāk?
- Es jau visu pateicu. Ir tikai šis brīdis un kad tu būsi viņam klātesošs, apzināti būsi tikai ar viņu, tad tevi pārņems īpaša sajūta, kurā tu vairs nebūsi atdalīts no citiem un pasaules. Tu vairs nezināsi, kur ir tavas, kur pasaules robežas. Tu vairs nezināsi, kas ir pagātne, kas nākotne, tu vairs nezināsi, kas ir laicīgs, kas garīgs, kas ir ārpuse un, kas iekšpuse. Tu nezināsi, kas tu esi, bet tu skaidri apzināsies, ka tu esi.