Sistēmas labirints
Piedalāmies sistēmas spēlē, kurā meklējam izeju no tās. Cerība parādās tad, kad vairs neasociē sevi ar apkārt notiekošo balagānu, visiem statusiem, kas uz tevis ir sakarināti, bet apzinies, ka esi kaut kas ārpus šiem priekštatiem, ko esi apguvis par sevi šīs sistēmas skolās un darbos.
Spēlējot šo spēli, ejot pa sistēmas labirintiem, cilvēki baidās no sodiem, no tiesām, no ierobežošanas. Tiesāt, ierobežot var tikai personas, pilsoņus, neviens nevar to izdarīt ar apziņu cilvēkā. Vara pasaulē nepieder nevienam, bet ja spēlē šo spēli, tad vara pieder cilvēkam pašam. Viņam ir piemītošas visas dabiskās tiesības, kas ikvienai dzīvībai uz Zemes ir dotas, dzīvot šeit, bez ierobežojumiem pārvietoties un darboties. Neatminos, ka es vai kāds no manas dzimtas būtu deliģējis vai atdevis šīs tiesības kādam, tādejādi atļaujot ierobežot un pārvaldīt mani vai zemi. Nav šāda līguma. Tas nozīmē, ka nevienam nav vara pār cilvēku, viņa apzināšanos.
Ja to apzinies, vai joprojām esi gatavs pildīt rīkojumus un noteikumus, kas tev nav ne tikai saistoši, bet klaji naidīgi un indīgi? Visas varas un viņu instrumentu boikots, atbildības uzņemšanās, vienošanās ar citiem cilvēkiem ir izeja no šīs sistēmas labirinta strupceļa, kurā esam nokļuvuši.