KOKONA stāsti
No kāpura par tauriņu
Šobrīd cilvēcei ir parādījusies iespēja jau 2 reizi šī gada laikā nokļūt KOKONĀ, lai no kāpura pārtaptu par tauriņu. Ārējā pasaule tā vien mudina mums vairāk pievērsties sev, noslēgties no ārpasaules. Ir izsludināta pat pašizolācija, lai ikviens šajā pārtapšanā netiktu traucēts. Pat nevajag vairs iet uz darbu, vari savu atmošanos apvienot ar ģimenes dzīvi un profesionāliem pienākumiem no mājām.
Pirmais kokons, kas izšķiļās ir ķermeniskais, tas notiek gan ienākot pasaulē, gan pēc tam attīstoties. Tā ķermenis no kāpura (embrija stadijā) pārvēršas par brīnišķīgu vīrieša vai sievietes ķermeni, katram savā īpašā veidā. Mums ir jāmīl savs ķermenis, mums ir jāmīl mūsu izpausmes un tieksmes (ne novirzes). Ķermenis ir ļoti gudra sistēma, bet ja tā tiek barota ar indēm (konvencionāla lauksaimniecība, medicīna un izglītība), tad kāpurs turpina būt kāpurs.
Mēs sevi varam iemīlēt tikai veselumā un veselībā, tas ir sākums brīnumainām pārvērtībām, kas mūs vēl sagaida pieaugušā ķermenī. Vienā brīdī mēs atskāršam savas saknes un sākotni. Kad tu pamosties no ķermeņa stāsta, tad sāc savu dvēselisko vai garīgo ceļu. Vari izvēlēties jebkuru virzienu, tie nav dažādi. Dvēsele un gars ir viens un tas pats, tie ir garīgās dimensijas divi poli - vienotība vai unikalitāte. Viens nav pārāks pār otru, tikai kopā stāsts ir viens. Bez kāpura nav tauriņš un bez tauriņa nav kāpurs.
Tauriņa programma mūsos
Mēs atrodamies nepārtrauktā brīnumaino pārvērtību virpulī, šis instinkts un programma ir mūsos klātesoša. Par to liecina arī līdzīga nosaukuma TV raidījumi, ko cilvēki vēro, alkstot piedzīvot līdzvērtīgas pārmaiņas, lielākā daļa gan tikai ārienē. Šis ir tāds laiks, kurā ārējā spozme, statuss, imidžs sabiedrībā ir šķietami vērtīgāks par tavu cilvēcīgumu, būtību. Šī viendienīša filozofija var kalpot par pamatu, lai tu piedzīvotu dziļas vilšanās, frustrācijas, kas tev liks aizdomāties par to, kas tu patiesībā esi.
Mēs visi, agrāk vai vēlāk, piedzīvojam šo dabas mistrēriju, kur kāpurs kļūst par tauriņu. Šī informācija ir ierakstīta mūsu biosistēmā, šūnās. Dzīvojot egocentriskā sabiedrībā, esot kāpuriem, mēs mēģinām iznīcināt dabu un sievišķo, mēs noliedzam savu dvēseli. Mēs neaptveram, ka mēs visi esam daba un mūsu liktenis ir kļūt par tauriņu. Mūsu dvēsele gaida savu brīdi, gaida uz kāpuru, kurš vienā brīdī izlems sākt vīt savu kokonu. No tiem pavedieniem, ko sakrājis iepriekš.
Kļūstot par taureni, mēs pateicamies visam, kas ir, kas ir bijis un, kas vēl būs. Mēs piedzīvojam vienotību sevī. Mēs saprotam visu pāridarījumu un notikumu nozīmi savā iepriekšējā dzīvē. Tie kalpoja par pamatu tam, lai mēs transformētos. Nomirtu kā kāpurs un piedzimtu kā tauriņš.
Garīgais kokons, tuvošanās gaismai
Cilvēka pamošanas ir kā piedzimšana, kurā tu vēl esi aprūpējams un apgādājams. Ir labi, ja tev ir kāds cilvēks, kam ir šāda veida pieredze, kam tu vari uzticēties un lūgt palīdzību. Pretējā gadījumā var būt sajūta, ka tu vai pasaule jūk prātā. Piedzimstot ir liels jūtīgums, milzīga enerģija un tu spēj sajust ne tikai sevi un tuvāko apkārtni, tu sāc just un dzirdēt MĀTI ZEMI, kas ir daļa no tavas dvēseles. Šajā pamošanās mistērijā var rasties vēlme glābt, ko var saglābt. Tev ļoti aktuāli kļūst ekoloģiskie jautājumi un tu nekādā veidā vairs neesi gatavs jebkādiem kompromisiem ar zemes piesārņošanu. Tu vēlies modināt visus cilvēkus, lai viņi patiesi ierauga to, kas notiek pasaulē. Šajā mirklī ir jāatceras, ka esi jaundzimušais un tev ir vajadzīgs miers. Arī to, ka pasauli nav iespējams pārmainīt un uzlabot, tā mainīsies līdz ar tevi. Arī cilvēki nav pamodināmi priekšlaicīgi, tās būtu priekšlaicīgas dzemdības. PAĻAUŠANĀS ir vērtība pie kā pieturēties šajā brīdī, kad tevi vēl krata pēc piedzimšanas. Tas nav viegli, jo līdz šim tu esi bijis iluzorā drošībā, šķietami varēdams pieturēties pie tik daudzām lietām un vietām, bija arī skaidra laika perspektīva, kurā no pagātnes virzījies uz skaidriem nākotnes mērķiem. Pamazām tu noiesi no prāta diktēta ceļa, arvien vairāk paļaujoties dzīves plūsmai, kas vēlas caur tevi izpausties.