Šis jautājums mums pirmajā brīdī šķiet nesaprotams un muļķīgs, jo vai tad var būt savādāk? Kad tad sākās skolas? Tajā pašā laikā, kad fabrikas. Vecāki, kas devās uz pilsētām strādāt, bērni bija kaut kur jānogrūž. Visi bija priecīgi par “lielisko” piedāvājumu no fabrikām pieskatīt bērnus, apmācot viņus par nākamajiem fabrikas strādniekiem - nedaudz rakstīt, lasīt, rēķināt, bet galvenokārt klausīt pavēlēm, noteikumiem, nomācot radošumu un iniciatīvu. Par šo visu jau esam aizmirsuši un skolas mums šobrīd šķiet kā lielākais cilvēces sasniegums. Es tā neuzskatu. Paskatāmies uz to visu no cita leņķa!

Aizgājām no dabas, kas ir labākais cilvēces skolotājs. Apmetoties uz betona, pamazām mūsu saikne ar dabu pārtrūka. Mums sāka mācīt visu teorētiski, kaut gan pirms tam visu apguvām praktiski. Sākām piedzīvot mazkustīgu dzīvesveidu, pārtika kļuva arvien kaitīgāka, mēs neveselīgāki. Šajā veseluma uzturēšanas ceļā nonācām līdz mākslīgām zālēm, kas apārstēja tikai sekas.

Iepriekš, vecvecāki bija svarīga daļa bērnu audzināšanā, fabrikas piedāvājums ļāva un sekmēja arī šīs saites atvienošanu. Skolotāji nevarēja aizvietot to cilvēcīgumu, mīlestību, rūpes, ko iemiesoja vecvecāki vai saime iepriekš. Tas viss sekmēja to, ko piedzīvojam šobrīd, cilvēce ir slima, apjukusi, nebrīva un gatava pakļauties jebkādiem absurdiem ierobežojumiem un turpmākai paverdzināšanai.