Kā mājmācība ienāca mūsu ģimenē?
Mājmācības ideja mūsos vairāk vai mazāk dzīvojusi jau kopš pirmā bērna piedzimšanas. Tā drīzāk bija ideja par bērnu vadītu mācīšanos. Mans vīrs, kura izglītība un profesija ir saistīta ar pedagoģiju, vienmēr dalījās ar informāciju par progresīvu izglītību, dažādām individuālās mācīšanās ieguvumu tēzēm un pētījumu rezultātiem, taču es vienmēr vīram atteicu, ka vīzija jau ir skaista, bet lielākais darbs tajā būtu man, taču tobrīd nejutos tam gatava.
Arī es esmu saistīta ar izglītību - augstskolā apguvu sākumskolas skolotājas profesiju, gadu strādāju pašu dibinātā privātskolā, apmeklēju Montesori un Valdorfa pedagoģijas kursus. Diemžēl, vai par laimi, jāatdzīst, ka neesmu nekāda skolotāja klasiskā izpratnē, arī necenšos strādāt pēc Valdorfa, vai izmantot Montesori materiālus, taču mācību procesā ar mūsu bērniem improvizēju un atklāju savu īsto skolotājas kodolu, bet par to pastāstīšu sīkāk citā rakstā.
Līdz mājmācības realizēšanai nonācām dabiski, jo vienā brīdī es vairs nevarēju iestāstīt ne sev, ne bērniem, ka skola ir labākā vieta personības izaugsmei. Tikusi galā ar pašvērtējuma celmiem, vai es spēšu piedāvāt bērniem labāku izglītību, nekā to piedāvā skola, pieņēmu sākotnējo pozīciju, ka mēs tikai mēģinam.
Tā kā esmu saskārusies ar sabiedrības neizpratni par mājmācības un mājapmācības terminiem, izskaidrošu tos. Mājmācība - mācību forma, kurā bērna ģimene uzņemas atbildību un pati izglīto bērnu, vadoties pēc valsts izglītības standarta vadlīnijām. Šādu mācību formu izmantojam mūsu ģimenē. Mājapmācība - mācību forma, kurā skolotājs nāk uz mājām un apmāca ilgstoši slimojošu bērnu.
Kad lēmums par mājmācību bija pieņemts, atlika meklēt tā realizēšanas iespējas. Atradām skolu “Universum”, kas atbalsta mājmācību ģimenes, tur mums arī palīdzēja nokārtot visas formalitātes, kas saistās ar reģistrāciju.
Līdz spērām šo soli, biju apdomājusi arī dažādus riskus, taču vēroju arī savas iekšējās sajūtas par to, kas ir šīs bailes, no kurienes tās nāk, varēju tikai nojaust kādas atbildes un risinājumi tām varētu būt. Īstā pārliecība un atbildes atnāca tikai reālajā procesā.
Kā es tikšu galā ar visiem saviem pienākumiem, vai es nebūšu pārgurusi?
Savas spējas un enerģiju varēju novērtēt tikai procesā. Tagad, aptuveni četrus mēnešus esot mājmācībā, varu apgalvot, ka šī forma man drīzāk sniedz enerģiju, nekā to atņem. Mēs dzīvojam pēc sava ritma, visi esam izgulējušies, laicīgi paēduši veselīgu ēdienu, viens otram palīdzējuši, izkustējušies, arī atpūtušies un mierīgi. Pateicoties mājmācībai, ar bērniem jūtos kā labā kompānijā, kur vienmēr ir interesanti. Labāk vēlu, nekā nekad.
Vai šāds mācību modelis sekmēs bērnu realizāciju un socializāciju?
Ļaujot sev sekot bērna interesēm un jautājumiem, mācību procesu organizēju ap to un, ņemot, ka šāda mācību forma sniedz daudz brīvā laika, organizēju viņiem piemērotus interešu izglītības pulciņus dažādās attīstošās jomās, kur viņi arī socializējas. Nepārtraukta socializācija notiek arī mūsu ģimenē, jo esam pieci un bērni ir diezgan līdzīga vecuma, divu gadu starpība visiem trim.
Vai bērni būs pietiekami spējīgi iekļauties grupā pēc ilgākas mājmācības pieredzes?
Grupu darbu bērni pieredz pulciņos, tikšanās reizēs ar radu bērniem un draugiem, kā arī nometnēs.
Vai es varēšu nodrošināt pilnvērtīgu un kvalitatīvu mācību satura apguvi?
Esmu atradusi savu pieeju bērnu mācību darbā, vados pēc bērna intereses un jautājuma pamatprincipa, kā arī vienu stundu dienā izmantoju klasiku. Esmu sev nepārmetu, ja ņemu darbam vecās labās darba lapas, rakstīšanu burtnīcās un uzdevumus stabiņos. Jūtu, ka man šobrīd nav vērts cīnīties pret kaut ko, kas ir iedzīts kopš bērnības katrā šūnā un ļaujos, jo tādā pārmaiņu laikā dzīvojam un to mūsu bērni ir izvēlējušies. Pārējās dienas stundas es varu izbaudīt savas inovatīvā skolotāja superspējas, man jāsmejas, bet tas tiešām iedvesmo. Un es ticu, ka katrā ģimenē vecāki ir lielākie zinātāji pār to, kas nepieciešams viņu bērniem. Jo mazāks bērns, jo lielāki zinātāji. Katra vecāka sirdī dzīvo skolotājs, apzināti, vai neapzināti.
Vai bērni mums nepārmetīs pieaugušā vecumā, ja mājmācības ideja būs bijusi kļūdīga izvēle?
Vienīgais rādītājs ir mana sirdsapziņa, ja jūtu ka viss notiek tā kā tam jānotiek, tad esam uz sava ceļa. Mēs nezinām kādi pārbaudījumi mūs sagaida turpmāk, atliek vien paļauties. Ja pārmetumiem būs jānāk, lai tie nāk.
Vai spēšu būt bērniem pietiekami spēcīga autoritāte, vai viņi manī klausīsies un vai tajā visā nepazudīs mana mātes loma?
Šī patiešām ir reāla grūtība, disciplinēt pašam sevi, lai mācības ieietu kādā ritmā, būt konsekventam un bērnam saprotamam. Pie tā ir jānonāk katram pašam. Man šis nesagādā nekādas grūtības. Es strādāju ar bērniem un arī pieņemu, ka varu būt aizņemta, vai nogurusi. Tad es ņemu brīvas dienas. Ar konsekvenci es saprotu arī situāciju, kurā nedēļas laikā mēs esam mācījušies tikai divas dienas, taču skaidri to esmu definējusi, kāpēc tas tā ir un kā rīkosimies turpmāk. Abi ar vīru, vismaz pagaidām, jūtamies pietiekami komfortabli attiecībās ar bērniem, mēs spējam noturēt cieņas un drošības robežas, kā arī mammas un tēta loma saglabājas dabiski, nekas nevienā brīdī tam nav bijis par šķērsli.
Es nezinu kā vadīt mājmācību, kā tas būs, kā to darīt.
Mana prasme vadīt bērnu mācību procesu ir gan panākumiem, gan neveiksmēm pildīta un tas ir normāli. Lai mācītos, kļūdām ir jābūt. Joprojām atklāju daudz ko jaunu par savām prasmēm, tomēr kopējā bilance ir pozitīva, novēroju pat lielāku attīstību un progresu, nekā biju iepriekš gaidījusi. Ļoti labs un nozīmīgs atbalsts ir “Universum” skola, kurā bērni ir reģistrēti, tur ģimenei iedod labu ceļa maizi mājmācībai - dažādas digitālās mācību platformas, padomu un atbalstu. Jebkurā brīdī varam sazināties ar skolas vadību vai skolotājiem, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem.
Vai bērni varēs sekmīgi nokārtot visus nepieciešamos eksāmenus, lai varētu turpināt mācības savā izvēlētajā virzienā? Ko es darīšu, ja kaut ko pati nezināšu un nemācēšu no bērniem apgūstamās vielas?
Šobrīd novēroju, ka valsts izglītības standarts nesagādā apguves grūtības konkrētajā vecumposmā. Ja sarežģītākas tēmas sagādās problēmas, apsveru atrast kādu privātskolotāju, vai meklēt kādu pulciņu, kas varētu palīdzēt.
Kā bērni mācīsies pēc sākumskolas?
To nu šobrīd nezin neviens, taču esmu dzirdējusi labas atsauksmes par tālmācības skolām gan Latvijā, gan ārzemēs. Tad gan ir pieeja mācībām visā pasaulē, cik tas ir interesanti!