Nākotnes skola

2. jūn. 2020, Nav komentāru

Skolēns pats savas skolas radītājs

Mūsu skolas šodien, iespējams, ir vistālāk no evolūcijas, ko šobrīd kā cilvēce piedzīvojam. Praktiski visas skolas joprojām darbojas kā automatizēti uzņēmumi, klasē ikgadēji vidēji apstrādājot 25 skolēnu vienības. Bērni tiek uztverti kā savstarpēji aizstājamas uzskaites vienības, kuras tiek sagatavotas un izlaistas, izmantojot noteiktu sagatavošanas programmu. Cikla beigās tiem, kuri atbilst veidnei, piešķir absolventa statusu. Saskaņā ar šo sistēmu mācības notiek tad, kad skolēni stundām ilgi sēž pie visiem skolotājiem, kas aizpilda viņu galvas ar informāciju. Bērniem nevar uzticēt mācību plānu sastādīšanu, sava mērķa noteikšanu, lēmumu, ko un kā viņi mācīsies, tas jādara tikai skolotājiem. Bet patiesībā arī skolotājiem nevar uzticēties. Viņiem seko direktori, kurus savukārt uzrauga novada izglītības pārvaldes, ekspertu komisijas, ministrijas ierēdņi. Ir izstrādāta standartizēto testu un obligāto skolu programmu sistēma, citādi nav iespējams noteikt, vai skolotāji un direktori kaut ko dara.

Šī fabrikas sistēma ir ļoti novecojusi. Arvien vairāk un vairāk cilvēku pieprasa uzlabot izglītību, eksperimentēt ar programmām, tehnoloģijām, skolu pārvaldību. Bet vai ir iespējams izveidot reālu evolucionāru nākotnes skolas modeli (par to, kā mainās organizācijas pasaulē lasi ŠEIT)? 

Lielisks piemērs ir atrodams Vācijā, vienā no Berlīnes skolām “ESBZ”. Skolu atvēra 2007.gadā, tikai trīs mēnešus pirms mācību gada sākuma, pilsētas domei pēkšņi piešķirot draņķīgu paneļu ēku. Mācību gada sākumā skolā iestājās tikai 16 skolēni. Pēc dažiem mēnešiem, līdz mācību gada vidum, viņiem pievienojās vēl 30, lielākoties izstumtie un neērtie skolēni, kas tika noraidīti citās skolās. Diez vai to var uzskatīt par daudzsološu sākumu jaunajai mācību iestādei. Taču dažus gadus vēlāk, Berlīnes skolā bija jau 500 skolēnu, un simtiem skolu direktoru, skolotāju un speciālistu izglītības jomā cenšas apgūt šīs organizācijas pieredzi un modeli.

Par skolas iedvesmotāju kļuva Margreta Rasfelde, dabaszinātņu pasniedzēja un radikālā novatore no pavisam citas valsts daļas. Vecāku grupa uzaicināja viņu strādāt par jaunās skolas direktori. Ideja par savādāku skolu dzima, pateicoties senam notikumam 20 gadus pirms skolas dibināšanas, kas būtiski mainīja Margretas skatienu uz bērniem un izglītību. 1986. gadā vairāki astotās klases skolēni ieradās pie viņas, lai apspriestu vardarbības, pazemojuma un izspiešanas gadījumus skolā. Margreta teica, ka to varētu apspriest pie viņas mājas. Sākotnēji ieradās 16 skolēnu. Pēc nedēļas viņu bija jau 33. Pusaudži meklēja padomu un atbildes uz jautājumiem, taču viņa nevarēja tos dot. Tad Rafelda palīdzēja bērniem doties ceļā, lai viņi paši atrastu atbildes. Šajā pārrunu procesā viņa atklāja iepriekš neredzētas bērnu šķautnes. Viņu apbūra bērnu drosme, neatlaidība, elastīgums un vienlīdzība, intelekts un spēja būt līdzjūtīgiem. Visas šīs īpašības nebija iespējams pamodināt skolā. Kopš tā laika Rafelda bija noteikusi sev, ka skolās ir jādod iespēja atraisīties patiesam skolēnu potenciālam un raksturam. Viņa vēlējās iesaistīt mācību procesā ne tikai prātu, bet arī rokas, sirdis un dvēseles.

Tagad par pašu procesu skolā. Skolas īpašo atmosfēru var sajust pat neienākdams skolā. To var nojaust skatoties, kā skolēni dodas uz skolu, kā viņi komunicē. Bērni nesēž pie ieejas līdz pēdējai minūtei, viņi vēlas nokļūt klasē pēc iespējas ātrāk. Viņi sevī ietver mierīgu apņēmību un koncentrēšanos, viņi jau domā par kaut ko svarīgu. Nav ierastā pusaudža kauna, sacensības, kas ir labākais klasē. Berlīnes skola ir noteikusi pamatprincipus: visi bērni ir unikāli, ikvienam ir talants, kas nodrošina viņa personisko ieguldījumu vispārējā lietā, visi ir vērtīgi un nepieciešami šajā vietā un laikā. Tas, kā bērni iet uz skolu, runā par viņu vairāk, nekā būtu pateikuši vārdi. Skolēni burtiski iemieso skolas principus - ar žestiem un uzvedības manierēm.

Kādā veidā pieminētie principi atrod izteiksmi skolas dzīvē? Pirmais un galvenais: bērniem ir piešķirta visa atbildība par savu apmācību. Skolēni mācās paši un māca viens otru visplašākajā nozīmē. Pieaugušie šeit lielākoties ir atbalstītāji un kouči, viņi pilda skolotāja pienākumus tradicionālajā nozīmē tikai tad, kad nepieciešams. Berlīnes skolas skolotāji iedvesmo, iesaka, slavē, dod atsauksmes, strīdas un piedāvā uzdevumus, taču pati apmācība ir skolēnu rokās.

Skolotājs atver durvis. Tu ienāc pats.

Viss sākas ar pamatpriekšmetu mācīšanu: valodu, matemātiku, dabaszinātni. Skola atteicās no tradicionālās frontālās mācības - skolotājs klases priekšā. Priekšmeti ir sadalīti moduļos. Audzēkņi paši nosaka mācīšanas ceļu. Tas, kam nepadodās matemātiku, var veltīt tai vairāk laika un mazāk tam priekšmetam, kas padodas. Katrā modulī ir sarežģītāki darbi tiem, kuri ir tajos ieinteresēti, bet tie nav obligāti. Skolēns mācās patstāvīgi vai nelielas grupas sastāvā. Kad rodas jautājumi, sākumā notiek vēršanās pie citiem skolēniem. Un tikai tad, ja skolēni nevar atrast atbildi, viņi vēršas pie skolotāja (kura darba laiks nav saistīts ar grafiku, skolotājs nodrošina vispusīgu individuālu koučingu). Grupās mācās dažādu vecumu bērni – 7, 8 un 9. klases mācās kopā. Audzēkņi pastāvīgi pārslēdzas no skolēna pienākumiem uz skolotāja pienākumiem. Vecākie skolēni palīdz jaunākajam (ir daudz pētījumu, kas pierāda, ka vislabāk apgūstam vielu, ja kādam to mācam).

Katram skolēnam ir žurnāls, kurā viņš pieraksta sava darba rezultātus. Ir skaidrs priekšstats par to, kādi rezultāti jāsniedz skolēniem gada beigās (rezultāti nav iekalti akmenī, skolēni var iziet ārpus gaidāmā, ja kaislīgi aizraujas ar kādu tēmu, priekšmetu vai projektu, daudzi tā arī rīkojas). Katrs bērns reizi nedēļā piektdienās tiekas viens pret vienu ar savu skolotāju. Kopā viņi apspriež nedēļas progresu, radušās problēmas, plānus nākamajai nedēļai. Kā arī, ja nepieciešams, tiek pārrunātas emocijas un attiecības, kas satrauc bērnu. Caur iknedēļas sarunām skolotāji un skolēni viens otru pazīst daudz labāk un daudz dziļākā līmenī nekā tradicionālajās skolās. Bērns zina, ka kāds par viņu rūpējas, te ir kāds, kurš viņu uzklausa. Divreiz gadā, sarunās ar savu kouču, skolēni izvirza trīs mērķus tuvākajiem mēnešiem. Piemēram, Pauls, kautrīgs pusaudzis, nolēma trenēt sajūtu, ka uz viņu skatās citi, lai nebaidītos piesaistīt apkārtējo uzmanību. Viens no priekšmetiem, ko viņš pētīja, bija publiskas runas.

Patstāvīga pamatpriekšmetu izpēte izvēlētajā skolēna tempā aizņem pirmās divas rīta nodarbību stundas. Lielāko dienas daļu aizņem darbs pie individuāliem un kolektīviem projektiem, kas saistīti ar reālās dzīves uzdevumiem. Daži skolēni nodarbojas ar skolas ēkas daļas pārplānošanu, bet pēc tam koordinē remontdarbus, ko veic pēc viņu plāna. Citi vada sarunas ar pilsētas padomi, lai pārliecinātu viņus pieņemt augstākus vides aizsardzības standartus. Skolēnus mudina atrast to, kas ir svarīgs, uzstādīt sev augstus mērķus, ļauj krist, mēģināt vēlreiz un svinēt sasniegumus. Bērni praktiski piedzīvo to, ka viņu balss kaut ko nozīmē, ka viņi var kaut ko mainīt, ka citi ir viņiem vajadzīgi un viņi ir vajadzīgi citiem.

Visa mācību gada laikā 7. un 8. klašu skolēni katru trešdienu pavada divas stundas ārpus skolas. Šis projekts saucās “atbildība”. Apspriedušies ar savu kouču, bērni atrod sev nodarbošanos, kuras laikā vienlaikus izdara spēcīgu jēgpilnu ieguldījumu sabiedrības dzīvē un kaut ko no tā mācās. Pauls gribēja pārvarēt kautrību un viņš piedāvāja organizēt šaha pulciņu savā bijušajā sākumskolā. Viņš bija dzirdējis, ka šahs, ko viņš tik ļoti mīlēja, vairs iepriekšējā skolā nebija, jo skolotājs bija pārgāja uz citu skolu. Paulam bija žēl, ka bērni skolā vairs nevar priecāties spēlējot šahu, kā viņš to darīja savā laikā. Un pēkšņi viss ieguva jaunu jēgu: Pauls var iemācīt spēlēt šahu, viņam nāksies regulāri uzstāties klasē, kas atbilst viņa mērķim iemācīties runāt publiski, bet tas, ka viņš komunicē ar jaunākiem cilvēkiem, atvieglo procesu. Paulam atlika tikai pārliecināt bijušās skolas direktoru ļaut viņam pamēģināt. Pārējie bērni, tāpat kā Pauls, meklē piemērotas nodarbības. Kāds strādāja veco ļaužu mājās, cits organizēja nodarbības bērnudārzos. Viss ir atkarīgs no katra bērna interesēm un priekšmetiem, kas konktrētā laikā tiek apgūti. Bērni iegūst savas iniciatīvas pieredzi, apzinās, ko nozīmē būt vajadzīgam, izjūt, kā tas ir, kad tu maini citu cilvēku dzīvi labākā virzienā.

Skatīties uz skolu ar svaigām acīm

8., 9. un 10. klasē skolēniem ir mācību stunda ar nosaukumu “izaicinājums”. Viņus aicina ieklausīties savā nerealizētajā potenciālā, spējās, ka viņos vēl guļ. Gada laikā vecākie skolēni organizē un gatavo īpašu triju nedēļu sesiju, kur viņi, vienatnē vai mazajās grupās, piespiež sevi iziet no savas komforta zonas. Viena grupa no četriem skolēniem sagatavoja triju nedēļu pārgājienu dziļā mežā, kurā viņiem vajadzēja izdzīvot. Viņi dzīvoja būdā, ko paši sev uzbūvēja. Daniels, tipisks 16 gadu ekstraverts, uzskatīja, ka viņa izaicinājums būs pavadīt trīs nedēļas klusēšanas meditācijā kādā no klosteriem. Mūzikas skolotājs piedāvāja bērnu grupai triju nedēļu laikā nodarboties ar mūziku astoņas stundas dienā pamestā vecā fermā. Pārējie skolēni brauca kopā ar velosipēdiem pa visu Vāciju ar minimālu naudas daudzumu, tāpēc viņiem nācās pieklauvēt pie naktsmītnes un lūgt ēdienu. Šāda pieredze mēdz būt ļoti vienkārša, bet skolēni ir sajūsmā par saviem sasniegumiem, no tā, ka viņi ir spējuši pārvarēt iekšējos ierobežojumus, pārspēt savas bailes, satiekoties ar tām aci pret aci.

Bet visnedrošākais eksperiments ar skolnieku pašvadību Berlīnes skolā bija sekojošs. Divpadsmitā mācību gada beigās skolēni Vācijā kārto valsts eksāmenu. No saņemtajiem punktiem ir atkarīgs, kurā universitātē viņi var iestāties. Likmes ir tik augstas, tāpēc kādu laiku mācību metodes 10. –12. klasē bija tradicionālas, orientētas uz testu nokārtošanu daudz lielākajā mērā, nekā to vēlējās skolēni un pasniedzēji. Un tad viņi uzdeva jautājumu, vai ir iespējams pilnībā pārveidot mācību programmu 10. –12. klasei atbilstoši skolas pamatprincipiem, bet tai pat laikā, sagatavojot skolēnus valsts eksāmenam? 2014. gadā visi vecāko klašu skolēni bija nodarbināti vērienīgā gada projektā par mācību metodikas maiņu. Eksperti, izmantojot dizaina domāšanas pieejas (Design Thinking, metodoloģija, ko izstrādājusi slavenā dizaina firma IDEO), palīdzēja bērniem un skolotājiem intensīvā divu dienu darba laikā projektēšanas darbnīcā izstrādāt kopīgu koncepciju. Skolēni un skolotāji pēc tam visa gada garumā strādāja ar vadošajiem izglītības ekspertiem izglītībā, lai īstenotu šo koncepciju konkrētajās formās un darba metodēs. Uz šo brīdi skolēni un skolotāji ir ļoti efektīvi pārbūvējuši savu skolu.

Arī skolotāju kolektīvs vadās pēc pašvaldības principiem. Apmācības bieži vien ir vientuļnieku profesija, bet Berlīnes skolā tas ir komandu sporta veids. Katrā klasē ir divi skolotāji, tāpēc visi skolotāji strādā tandēmā. Trīs klases veido sava veida miniskolu - viņi ieņem vienu stāvu ar mazu skolotāju kabinetu, kurā ik nedēļu satiekas seši skolotāji. Šāda veida organizatoriskā struktūra spēj ātri reaģēt uz ikdienišķiem iezaicinājumiem un iespējām. Uz papīra skolā pastāv tradicionālā hierarhija (tā nav privātā skola, tā tiek finansēta no sabiedriskajiem līdzekļiem, tāpēc tur formāli ir arī direktors, divi vietnieki), bet miniskolas 6 skolotāji var pieņemt jebkādus lēmumus bez skolas direktora piekrišanas.

Arī vecāku komiteja darbojas uz pašvaldības pamata. Skola izveidota ar speciālu statusu - pilsēta apmaksā tikai 93% no skolotāju algām, bet ēkas uzturēšanu un citus izdevumus neapmaksā. Vecākiem ir jāaizpilda finansējuma trūkums. Līdzdalības apmēru aprēķina atkarībā no ģimenes ienākumiem. Lai samazinātu izdevumus, vecāki nolēma katru mēnesi veltīt trīs stundas darbam skolā. Ko un kā viņi darīs, tiek risināts, pamatojoties uz pašvaldības principiem. Piemēram, komanda, kas atbild par remontu, regulāri organizē brīvdienu festivālu, kur 50 vecāki svētku vidē ar prieku veic netīru darbu un saved telpas kārtībā. Pēc šādas apsaimniekošanas skolas telpas vairs neviens nevarēja atpazīt, kas dibinot skolu bija nemājīgas, nefunkcionālas un sliktā stāvoklī. Ārpusstundu laikā skolas telpās notiek semināri. Viņus apmeklē simtiem skolu direktoru un skolotāju, kuri vēlas izprast šejienes burvības noslēpumu. Šīs nodarbības nevada skolotāji un direktors, bet gan skolēni.

Interesanti, ka skolā nav nekādu papildu atvieglojumu. Skolai, kā jebkurai citai skolai Berlīnē, ir pienākums saglabāt noteiktu mācību stundu skaitu. Viņu budžets ir mazāks nekā citās valsts vidējās izglītības iestādēs, pat ņemot vērā vecāku ieguldījumu. Berlīnes skolas panākumus var sasniegt jebkura skola, jo jautājums nav par naudu vai resursiem. Viss, kas vajadzīgs, ir paskatīties uz bērniem, skolotājiem, vecākiem un izglītību ar svaigām acīm.

Tulkojums no F.Laloux grāmatas