DABA RADA
Jo cilvēks tālāk no dabas (dziļāk pilsētā), jo tālāk tas ir no sevis. Dzīvojot dabiskā vidē, tā mums precīzāk atspoguļo mūs pašus (ja piekrītam, ka apkārtne un apkārtējie cilvēki atspoguļo mūs pašus, ir mums atspulgs) - mēs labāk sevi pazīstam un ieredzam. Tas ir arī pašapziņas jautājums. Nezinu vai ir veikts pētījums šajā jomā, bet izvirzu hipotēzi, ka laukos dzīvojošiem cilvēkiem ir labāka pašapziņa un veselība (neskaitīsim atkarīgos). Taču tas, kas ir izpētīts - jo vairāk bērni augot atrodas “zaļajā telpā”, jo mazāk psihisku problēmu viņiem ir vēlāk dzīvē. To atklāj jauns 30 gadu pētījums, kurā piedalījās 1 miljons respondentu (ļoti valids pētījums). Vai kāds var ieteikt vēl kādu pētījumu šajā jomā?
Ienākot pilsētā mums dabīgais spogulis pazūd un mēs aizvien sliktāk pazīstam sevi, jo atspulgs, kas nāk no apkārtnes - veikali, milzīgas mājas, betons, atkritumi, mašīnas, izkropļo mūsu redzējumu par mums pašiem. Bites skaņu mums aizstāj motocikla pabraukšana gar māju. Dabas krāsu terapija tiek aizvietota ar veikalu košumiem. Mēs dabu cenšamies kompensēt ar mākslām, kurām pateicoties, mēs vēl varam noturēt sevi līdzsvarā - iegūt emocionālos un garīgos vitamīnus ar mūzikas, gleznas / bildes, kustības, izrādes starpniecību. Bez tā mēs būtu jau bez saknēm, pazuduši. Paldies šīm brīnišķīgām mūzām, kas tur mūs vēl pie dzīvības. Tas ir kanāls, kas mūs vēl saista ar pirmatnējiem senčiem, mūsu saknēm. Cilvēki alu laikmetā nodarbojās ar mākslu, dziedāja / sita ritmus, kustējās, veica rituālus. Paldies Dievam, šī atmiņa mums vēl nav nodzēsta, mes esam saglabājuši atmiņas par savu cilti.
Bet mēs joprojām skumstam pēc dabas, tāpēc domāju, ka mums būtu katru nedēļu vienas dienas daļu jāpavada dabā, lai mēs atkal sasinhronizētos ar to, atkal saprastu un ieraudzītu sevi. Vislabāk šāda saslēgšanās notiktu, ja mēs to darītu vienatnē, lai nav, kas novērš uzmanību no arvien dziļākas ieiešanas sevī. Latvijā, atšķirībā no pārējās Eiropas daļas, sasaiste ar dabisku vidi vēl ir pietiekama, jo esam nācija, kas sēņo / ogo, sporto dabā, vecāki, vecvecāki, radi vēl dzīvo laukos / pašam ir kāds lauku īpašums, arī daba Latvijā ir daudz un pieejama. Arvien vairāk pieaug kustības, kas veicina atrašanos dabā, taču sacensības pēc aizvien ātrāk un tālāk noieta gabala, mazina tavu dialogu ar dabu. Tu joprojām esi mērķtiecīgs, gribi kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt. Lai sasinhronizētos ar dabu, lai atkal satiktu sevi, no tā visa ir jātiek vaļā. Prāts ir jāatslēdz. Urbanizējoties, arvien vairāk cilvēku nonāk depresijā, sākās citas psihiskas problēmas. Kāds var norādīt, ka veselība un dzīves ilgums palielinās, bet tas ir skatoties tikai kvantitatīvos skaitļos. Domāju, labsajūtas indekss samazinās. Un tad ir jautājums, vai vēlamies paildzināt savu dzīvi ziedojot kvalitāti? Domāju, ka lielākā daļa atbildēs, ka viņi gribētu abus divus vai balansu - līdz pēdējai dienai nodzīvot kvalitatīvi. Skatoties, kā veci cilvēki turpina aktīvi (laimīgi) dzīvot laukos un kā viņu večuki vienaudži nonīkst pilsētās. Daudzi no mums atcerēsies un piesauks savu vecomāti, kas vienmēr bija pie labas veselības rušinot savas pēc lieluma simboliskās dobes, lai notiktu ikdienas vingrošana, aktivitāte, sasinhronizēšanās ar dabu. Bieži gadās, ka bērni labu gribot, pārceļ savus vecīšus uz pilsētu (domājot par veselības pieejamību, kaut gan ar to laukos dzīvojot viņiem nav problēmas), viņi tur vienkārši nonīkst un sāk arvien vairāk slimot. Ir teorija, ka cilvēce savā evolūcijā aizvien vairāk attālinās no sevis un tās dzīves kvalitātes, kas kādreiz bijusi. Par to var lasīt grāmatā Homo Sapiens - šeit tiek izstāstīts, ka faktiski mēs kā cilvēce no kvalitatīvas dzīves (20 stundu darba nedēļas), stirpu veselību un ķermeni, laimīgu dzīvi esam nonākuši pie 40+ darba nedēļas, aizvien vājāku veselību un ķermeni, arvien nelaimīgāku dzīvi (depresiju skaita palielināšanās to apliecina). Mēs esam kļuvuši kaut kā vergi - naudas, varas, mantas, ietekmes, alkatības. Tas mums joprojām liek kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt (vēlams labāko), liek trennēties un vislaik būt gatavam sacensībām. Kā vārdā? Būs vairāk naudas, varas, ietekmes? Bet būs mazāk laimes, jo būsim tālāk no sevis paša. Atgriežamies pie dabas?