Nāves stāstu sērija
NĀVE, KĀ PUSE NO DZĪVES
Pēdējā laika notikumu kontekstā šis vārds arvien vairāk parādās ikdienas sarunās un medijos. Likumsakarīgi, jo nāve šobrīd ir kļuvusi par 5% iespējamību visai cilvēcei. Nāve ilgu laiku kā tāda tika ignorēta, izņemta no dienas kārtības, it kā tā nepastāvētu. Kopumā pasaulē valdīja jaunības kults, tieksme pēc mūžīgas jaunības, attiecīgas arī izpausmes cilvēkos - noturēt savu jaunību, savu tvirtumu. Grumbas jāizlīdzina, mati jānokrāso. Visi uzvedās tā, it kā mēs tikai piedzimstam. Nāve tika izslēgta no dzīves, tika bloķēta būtiska dzīves daļa. Šajā zemes dzīvē, dualitātē, kurā dzīvojam, kur viss ir sadalīts, abām pusēm būtu jābūt līdzsvarā, bet tā nebija. Cilvēce ir tendēta uz būšanu vienā pusē un uz otras puses ignoranci, tā tas ir ar piedzimšanu un nomiršanu, laimi un nelaimi, bagātību un nabadzību, prātu un sirdi. Galu galā arī ar sievieti un vīrieti. Arī starp viņiem nav pastāvējis līdzsvars. Šo visu ir sekmējušas mūsu bailes, ko kopumā varētu reducēt uz bailēm nomirt.
Kādreiz nāve sarunās ieņēma līdzvertīgu vietu piedzimšanai, jo cilvēkiem bija izpratne par garīgo dimensiju, kurā notiek saspēle starp piedzimšanu un nomiršanu. Par šo runāja ģimenē, par šo runāja bērnam augot. Nāve netika ignorēta. Šajā brīdī mums būtu jāatgriežas pie līdzsvara, balansa. Mums būtu jākļūst atvērtākiem abām pusēm. Mums nevajadzētu ieciklēties uz kaut ko vienu, noteikt vienu pusi par vēlamāku. Arī mūsu pārvietošanās ar vienu kāju būtu apgrūtinoša.
Piedzimšana un nāve ir viens process. Tas nav atraujams un atdalāms. Viens bez otra nepastāv. Pieņemot abas puses, mūsu dzīve būs dzīva un rotaļīga.
Pārējās sērijas izlasāmas ŠEIT.