Cilvēks kā kanibāls
Cilvēks ir tikai iedomājies, ka ir dabas karalis. Viņš ir viens no retajiem evolūcijā, kas ēd savu … radu. Cilvēks ir tikai iedomājies, ka var ēst visu, ko redz acis un pastiprina prāts. Prāts ir kā sāls un cukurs, kas palīdz mums apēst visu. Cilvēks vienā brīdī ir iedomājies, ka var ēst savus brāļus un māsas, nākamajā brīdī ir iedomājies, ka var viņus iedzīt aplokos, lai varētu viņus kontrolēt. Bet cilvēks vēl ir iedomājies, ka var sadzīt viņus būros, kur viņi nemitīgā stresā, saspiedušies, sazāļoti, nepārtrauktā berzē ar citiem dzīvo savos noteiktos kvadrātcentimetros vai kvadrātmetros (būtu labs eksperiments ar cilvēkiem, visdrīzāk jau sajuktu prātā pēc 1 nedēļas, ar zālēm varbūt novilktu līdz mēnesim).
Cilvēkiem liekas, ka par šādu dzīvi, kurā tie ir bijuši mocekļi, piedzīvojuši daudz negatīvu emociju, dzīvniekiem jābūt pateicīgiem, ka cilvēki viņus ir barojuši (ar sūdiem (no ekonomiskā viedokļa izdevīgāko ēdienu)). Un pēc tam tiem tiek novilkta āda pār acīm. Ķermenis tiek sadalīts gabaliņos. Un šie gabaliņi tiek pagatavoti un notiesāti. Cilvēks ir tikai iedomājies, ka apēdot šo dzīvnieku, putnu, pilnu ar graujošu enerģiju, spēs remdēt savu izsalkumu. Bet kad tu esi pazaudējis savu pamatu, savu ceļu, savu garīgo pieslēgumu, tavu izsalkumu vairs nevar remdēt. Tu kļūsti par patērētāju / plēsēju, kas gatavs iznīcināt ikvienu, kas nav mierā ar tavu viedokli. Un šī plēšanās nav tikai par ēdienu, bet arī apģērbu, mašīnu, mājokli. Cilvēks ir iedomājies, ka viņš apģērbu var mainīt katru gadu vai pat sezonāli, tādejādi radot milzīgu spiedienu uz planētas ekosistēmu. Cilvēks ir iedomājies, ka viņam jāuzlabo mājokļa un pārvietošanās komforts, kas patiesībā viņam tik ļoti nemaz nav vajadzīgs. Cilvēks ir iedomājies, ka dabā kaut ko var privatizēt, padarīt par sev piederošu, iznīcināt šīs vietas ekosistēmu, pat nošaut, ja kāds ir iekļuvis viņa teritorijā. Cilvēks ir kļuvis par tik lielu Dabas egoistu, ka ir izvarojis pasauli. Pārveidojis viņu līdz nepazīšanai, ļaužu valodā runājot - IZP...IS! Man ir jāatzīst, ka es esmu viens no viņiem, kas to ir izdarījis. Bet sāku mosties no šīs ilūzijas, kurā visi atrodamies. Es atsakos no sistēmiskiem produktiem. No sistēmā saražotās gaļas, alkohola, tabakas, cenšos mazināt arī piena produktus. Esmu atteicies no sistēmiskas skolas, mani bērni mācās mājmācībā.
Vai var dzīvot savādāk? Vai var dzīvot bez patērnieciskuma? VAR. Var dzīvot bez ļoti daudz lietām. Var dzīvot arī bez ĒŠANAS. Ar katru mūsu soli mēs izdarām izvēles. Katru reizi, kad esam veikalā mēs varam izvēlieties pirkt vai nē. Katrā savā solī mēs varam pieņemt izvēli par to vai būt par patērētāju vai dabas draugu. Katrā dzīvā organismā deg viena un tā pati dievišķā uguns. Cilvēks ir tikai iedomājies, ka viņa gaisma, kas liek ķermenim kustēties, ir AUGSTĀKA, par to dievišķo guni, kas deg dzīvniekā. Visā florā un faunā.