Pandēmija kā spogulis
Viss notiekošais pasaulē atspoguļo cilvēku, cilvēci. Ja mēs skatāmies ar prāta prizmu, tad šis viss liekas mums par sliktu, jo nevarēsim vairs dzīvot to dzīvi, ko dzīvojām līdz šim, bet ja paskatāmies daudzdimensionālāk, tad viss ir otrādāk.
Paskatīsimies simboliski par notikumiem, kā to tveram no prāta pozīcijām un kā tas notiek simboliski. Cilvēces nomaskēšana no prāta puses kādai daļai ir pamatota bailēs par sava ķermeņa nāvi, daļai kā veselības un brīvības apdraudējums. Ja paskatāmies simboliski, tad nomaskošana ir esošās situācijas atspuguļojums, kur cilvēks pats vairs nespēj bez maskām dzīvot. Viņš vairs nav patiess un autentisks, viņs nav vairs viņš pats, tik viņa maskas, lomas un tēli. Tāpēc notiekošais ārējā pasaulē norāda uz šo problēmu iekšienē. Paskatāmies uz ierobežojumiem no šiem diviem skatu punktiem. Vienā gadījumā mums šķiet, ka ierobežo mūsu brīvību, ka atņem mums visādas patērēšanas un socializācijas baudas, bet no otras puses norāda, ka mēs paši esam iekšēji tik norobežojušies, cik norobežojušies varam būt. Katrs pats par sevi, tikai sev, raust un patērēt sev, pakustēties tikai, ja sev. Tad, ja esam sarausuši, tad jāceļ žogi un sienas, jānosprauž skaidras robežas, lai varētu sarausto noturēt. Ārējie norobežojumi un ierobežojumi atspoguļo cilvēces iekšējo stāvokli, kurā tie atrodas. Mēs redzam, ka valdības tēlo, ka rūpējas par cilvēkiem, mēs redzam, ka sistēma melo par slimību un tās apmēriem, mēs redzam, ka patiesībā šī pandēmija ir tikai ekrānos un uzpūstajās statistikas līknēs. Bet no otras puses mēs neredzam, ka arī mēs melojam paši sev un citiem, par to, kas mēs esam, par to ko daram, vai to daram ar prieku vai tikai aprēķina pēc. Arī daļa no attiecībām, vienošanām pastāv tikai personīgu aprēķinu pēc. Vai esam godīgi paši pret sevi, vai nemelojam un netēlojam?
Novakcinētas un nočipotas būtnes nav jaunums, bet cilvēki pēkšņi jūtas, kā aplieti ar aukstu ūdeni, jo jautājums ir parādījies dienas kārtībā. Visi dzīvnieki, ko patērējam, vai tas saistīts ar ēšanu vai citu baudu, ir jāvakcinē un jāčipo. Arī cilvēku vakcinēšanas stāsts jau rit uz beigu pusi, jo vakcinēšanas evolūcija ir sasniegusi savu epopeju, kurā jaundzimušajam jāpiedzīvo nemitīgs pošu uzbrukums laikā, kad viņa imūnsistēma vēl tikai veidojas. Mēs jau kādu laiku dzīvojam novakcinētu būtņu pasaulē, caur saviem ēšanas paradumiem esam atbalstījuši savu upuru vakcinēšanu un čipošanu, tagad ir pienākusi rēķinu samaksas diena cilvēkam-patērētājam. Par ko brīnamies?
Caur šiem notikumiem tiek slāpēts mūsu egoisms, mūsu apetīte, taču lielākā daļa cilvēku joprojām meklē vainīgos kaut kur ārā, meklē otru pusi uz ko novelt visu vainu par notiekošo. Globālisti, valdības, antivakseri, vakseri un citādi domājošie, tikai ne es. Cilvēk, ieskaties spogulī, šī visa izrāde ir par tevi, tikai par tevi.
Kad būsi gatavs to ieraudzīt, pieņemt un mainīties, tad arī izrādes scenārijā tiks ieviestas korekcijas, lai tu varētu piedzīvot pasauli, kāds esi tu pats. Pasaule vienmēr ir bijusi tavs spogulis un tāda tā arī paliks tuprmāk.