Dzīves imitācija
Mums ir piebāztas pilnas galvas ar to, kas ir labi un slikti, ar to, kas ir pareizi, kas nepareizi, ar to, ko vajadzētu dzīvē sasniegt, ko nē, ar to, kādi darbi ir prestiži, kādi nē. Šajā renē, pa kuru slīdam un uz kuras tiekam novietoti sabiedrībā, ģimenēs, skolās un darbos, mēs nedzīvojam dzīvi, mēs to imitējam. It kā no malas skatoties cilvēks, kā cilvēks, kaut kur iet, kaut ko dara, kaut ko pauž, bet viss ne par dzīvi, ne par šo brīdi. Dzirdam tik to, cik labi dzīvosim, cik daudz sasniegsim, cik daudzus apsteigsim, cik daudz nopelnīsim, cik labu galu dabūsim.
Tās visas ir ilūzijas, miegs, sapnis, kurā tu kaut kad iekļuvi, kad noticēji šai pasakai. Tad tavi smiekli apklusa, enerģija nokritās, dzīve vairs nebija tik rotaļīga, dzīve vispār atkāpās, jo tu tai vairs neveltīji uzmanību. Tev vajadzēja kļūt nopietnam, mērķtiecīgam, lai kaut ko sasniegtu, lai skolotāji, darba devēji, sabiedrība varētu ar tevi lepoties un rēķināties.
Šajā ilūziju ceļā mēs viens otru atbalstām gulēšanā, neļaujot un neatbalstot pamošanos. Ja kāds sāk izrādīt pamošanās pazīmes, tad tādi ir žigli jāapklusina, jāārstē, jāizolē, jānovakcinē. Šādi baltie zvirbuļi varžu dīķī tikai traucē kvākšķināt.