Iemānīšanas laikmeta beigas
Mums daudzi grib kaut ko iemānīt. Mēs esam nonākuši pat pie tā, ka mūsu kalpi, kas izliekās par kungiem, grib mums kaut ko iemānīt. Katrs, lai tiktu pie siles kaut ko sola, skaidri zinot, ka to nepildīs. Mūsu lietoto auto tirgū pārsvarā ir automašīnas, kuru noskrējiens ir grozīts. Mums ir farmācijas, tabakas un alkohola kompānijas, kas grib iemānīt savu produkciju. Mums ir kaudzēm firmu, kas arī grib nopelnīt savu riekšavu zelta šajā globālā cīņā par zemes resursiem, mums ir miljoniem yūtūberu un instagrammistu, kas arī pārdod savu sūdu uz kociņa.
Mēs piedzīvojam globālā kara kulmināciju, kurā mēs pilnā mērā izbaudām sekas mūsu egoismam, kura spējas aprobežojas tikai ar rūpēm par sevi. Tad nu šajā kvintesencē, ievēlētie kalpi rāda spilgtu tēlojumu šai sērgai. Ir gatavi sava labuma dēļ ziedot šajā teritorijā mītošos cilvēkus ķīmiskiem eksperimentiem ar vielām, no kuriem iet bojā vairāk cilvēku, nekā no mākslīgi izraisītās slimības. Ir bēdīgi, ka kāda daļa vēl joprojām uzticās “šiem labdariem”, kas aci nepamirkšķinādami, grūž cilvēkus nāvē. Brīžiem jau šķiet, ka jānomainās veselai paaudzei, lai šī mānīšanās un blēdīšanās beigtos.
Ko mēs varam darīt? Mes varam iet šajā karā ar skaidru sirdi, nevienu vairs nekrāpjot un nemānot, t.sk. sevi, izpildot savus solījumus, atbildot par saviem vārdiem un darbiem, esot godīgam pret sevi, savu sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir lukturis, kas var tevi izvadīt caur šo Tumsas ieleju, kurā viss nebūs tik gaiši un mierīgi, taču sirdī degošs mērķis par labāku, godīgāku, saprātīgāku, mīlestības pilnāku pasauli spārnos un stiprinās katru ceļinieku šajā grūtajā ceļā no kalna uz kalnu. Ja varēsim vienoties pārgājiena grupās un nometnēs, tad ceļš būs vieglāks un drošāks. Sākam veidot savas apmetnes ārpus karavīru ieņemtām teritorijām - pilsētām.