Bailes tikt apēstam
Mēs nepiedzīvojam dzīvi, jo baidāmies. No tā, ka nepienāks rītdiena vai tā pienāks tāda, kādu nevēlamies. Kaut kādā ziņā, tā ir taisnība, jo rītdiena pastāv tikai tavā prātā, bet patiesībā ir tikai šis mirklis. Tavas bailes neļauj tev atvērties, līdz ar to tu nepiedzīvo pasauli, kāda tā ir, tu piedzīvo savu noslēgtību, savas sienas, robežas, saklausītās un izdomātās normas. Tādejādi tu klīsti savā mazajā un cirkulārajā pasaulītē un piedzīvo savu ierobežotību un nespēju būt tam, kas esi. Šādos brīžos mēs piedzīvojam lielas dvēseles sāpes, kas nav apslāpējamas nekādiem līdzekļiem.
Pasaule, cilvēki, mīlestība mums atvērsies, kad paši atvērsim savus vārtus un uzņemsimies risku būt tādi, kādi esam, pārstāsim slēpties un baidīties. Mums ir jāļaujās kļūt ievainojamam, ja vēlamies iziet no sava riņķa danča attiecībās ar sevi un pasauli. Tas dos mūsu dvēselei milzīgas iespējas augt un virzīties pa garīgās attīstības ceļu. Mēs nevaram droši zināt, vai atklājoties otrs / pasaule spēs saņemt to, ko esi uzdrošinājies atklāt, vai tas tiks respektēts vai notiks norobežošanās vai bēgšana. Taču šis vairs nav tavs stāsts, ko piedzīvot, tas jau ir otras puses izvēle ļauties vai neļauties dzīvei, kas caur tevi tā izpaužas.
Ejot šo ceļu, tu būsi laimīgāks, patiesāks, tu piedzīvosi sevi un pasauli visā tās krāšņumā. Tu piedzīvosi kosmisko enerģiju, mīlestību, savu garu. Šis ir ceļš, ko visi agrāk vai vēlāk piedzīvosim. Tad, kad būsim tam gatavi.