Tomāts akmens vatē
Cilvēks ir tikai iedomājies, ka ir pasaules naba, visu prot un saprot. Karalis, uzvarētājs, visas dabas valdnieks. Cilvēks ir kļuvis par primitīvu būtni, kas nemāk vairs par sevi parūpēties. Viņš ir apzināti atradināts to darīt. Ja cilvēkam būtu jāizdzīvo mežā, viņš aizietu bojā. Viņš ir atdevis visas savas prasmes citiem. Viņš ir atdevis izglītības jautājumus citiem. Viņš ir atdevis veselības jautājumus citiem. Viņš ir atdevis daudzus sadzīviskus jautājumus citiem. Pirms kāda laika cilvēks pats mācēja daudz ko izdarīt, vai ģimenes lokā bija tādi, kas varēja palīdzēt to izdarīt.
Šobrīd savu veselību esam atdevuši farmāciju kompāniju rokās. Viņu mērķis un misija nav padarīt mūs veselus, bet padarīt mūs atkarīgus un neveselus. Jo būsim slimāki, jo viņiem būs lielāka peļņa. Mēs viņiem esam tikai dārzeņi, kurus viņi audzē savam labumam. To pašu varētu teikt par ļoti daudz jomām. Ēšana kādreiz bija veselības stiprināšana, ķermeņa dziedināšana. Šobrīd visi lielākoties ēdam lielveikalos pirktu neveselīgu pārtiku, kas mūs ilgtermiņā saindē un iznīcina. Un atkal to ir veicinājis cilvēku egoisms, domājot par lielāku peļņu, domājot tikai par sevi un īstermiņā. Visa konvencionālā lauksaimniecība ir saindējusi mūsu zemi, vērtīgie mikroorganismi nav vairs klātesoši zemē un pārtikā. Tomātus mēs varam izaudzēt arī uz akmens vates, bet tie tikai izskatīsies pēc tomātiem, tajos nebūs nekas vērtīgs.
Lielākoties visa produkcija, kas saražota plašam patēriņam, ir radīta domājot par savu labumu, lielāku peļņu. Izeja no šī vāveres riteņa ir atbalstīt amatniekus, iepirkties pie zemniekiem, kas ražo bio pārtiku vai iesaistoties tiešās pirkšanas pulciņos, kas tagad jau ir izplatījušies visā Latvijā. Vēl veselīgāk būtu atgriezties pie permakultūras mazdārziņiem un audzēt produkciju pašiem. Šis ir vislabākais veids, jo tava saskarsme ar zemi dod augsnei un augiem informāciju par tevi, tādejādi produkts, kas izaudzēts tavām rokām ir kā zāles tev - tas tev kompensēs tavā organismā iztrūkstošos mikroelementus.
Arī izglītība ir kļuvusi konvencionāla. Tā nenāk par labu mums, tā aizved prom no mūsu aicinājumiem un talantiem. Pajautājiet bērnam 9. vai 12. klasē, kāda ir viņu aizraušanās, aicinājums. Skaidri uz šo jautājumu var atbildēt mazāk par 20%. Tas parāda, ka kopumā bērni ir novirzīti no sava ceļa. Pirmsskolā viņi vēl prata atbildēt uz šo jautājumu ar degošām acīm. Tā varētu teikt par daudzām sistēmām. Tās nav par labu cilvēkiem, bet ir par labu sistēmas darbiniekiem, pārvaldītājiem, īpašniekiem.
Cilvēks vairs nemāk tulkot dabu, nespēj prognozēt, neredz cēloņus un sekas, kas tiek izkoptas dzīvojot dabā. Dzīvojot pilsētās, viņam ir pazudis pieslēgums, viņš ir nonācis līdz tam, ka viņš sevi redz tikai fiziskās pasaules ietvarā. Ir pazaudējis savu garīgo, bieži vien jau arī emocionālo dimensiju. Šī neredzēšana novedīs pie lielām asarām, kad dzīve uz zemes kļūs apgrūtināta. Zeme mīl visu dzīvo radību, kas uz viņas dzīvo. Bet egoisti ir tā savairojušies, ka viņai nekas neatliks, kā noslaucīt lielu daļu nost. Ar plūdiem, karstumiem, vētrām, zemestrīcēm, slimībām. Process ir sācies.