Laimes mirāža pilsētās
Izvēlējāmies dzīvi pilsētā, jo mums bija sapnis. Par to, ka, ja izmācīsimies un mums būs labi apmaksāts darbs, tad mēs būsim laimīgi. Cerējām un vēlējāmies, lai tā laime pie mums atnāk kaut kad nākotnē. Uz palikšanu. Nezin kāpēc cilvēks vienu brīdi izstumj laimi ārā no sevis un noliek to kaut kur nākotnē. Stāsta bilde ilustrē šo ārējo motivāciju darboties, ar cerību saņemt iecerēto laimi.
Izglītību ieguvām, labu darbu ieguvām, nauda ir, bet kur tad laime? Varbūt vajag apkārt īstos cilvēkus? Meklējam viņus, dibinām ģimenes, paliekam pilsētās, lai bērnu iegūtu “labu” izglītību. Bet kāpēc joprojām nav laimes? Kāpēc iekšā kaut kas urda, ka tā ir mirāža, ka jābūt kam vairāk?
Dzīvojot pilsētās, tu centies dabas trūkumu kompensēt ar kultūru un izklaidēm. Tās sniedz tev zināmas emocijas, bet tas, pēc kā tu visvairāk ilgojies, tā tev joprojām šķietami nav. Jo LAIME ir tevī, bet, lai tu to ieraudzītu un sajustu, tev ir jāatmet mirāžas un pilsētas putekļi. Dodies dabā, uz laukiem, ieej dabas ritmos, līdz vienā brīdī prāts atslēgsies no pilsētas laika, no ārējās pasaules un tu ieraudzīsi savu iekšējo pasauli un sajutīsi bezlaiku. Tu būsi svētlaimīgs.