Salīdzināšanas nomocītie
Katra dzīvība, kas rodas uz zemes ir unikāla, ar unikālu iepriekšējo pieredzi un unikālu ceļu, kas vēl ejams. Tā kā esam PRĀTĪGĀ paaudze, tad esam attīstījuši daudzus prāta ieročus un viens no naidīgākajiem ir salīdzināšana. Šo ieroci mēs izmantojam pret saviem bērniem, tuvajiem, draugiem un kolēģiem. Tāpat viņi vēršas pret mums. Dzīvojot šādā sabiedrībā, mēs kā bērni vienā brīdī kapitulējam, padodamies prāta gūstā, nespējot vairs nostāvēt uz savu unikalitāti un autentiskumu. Mēs sākām dzīvot citu dzīves, iet ne savus ceļus.
Iespējams, ka ģimenē mēs dzirdējām: "Paskaties kāda ir Anna! Kāpēc tu nevari būt kā viņa?" Tālāk mums skolā turpināja masīvi uzbrukt ar šo ieroci, liekot tiekties uz citu mērķiem, darot darbus, kas nav mūsējie, visiem kopā ejot vienā virzienā un ātrumā. Ikdienā mūs salīdzināja, standartizēja, iepakoja kastītēs. Iespējams šeit mēs sākām dzirdēt jau tādas frāzes, kā "Tu esi nekas salīdzinot ar viņu". Ja noticējām sacītam, tad pilnībā pazaudējām savu autentiskumu, intuīciju, savu sirds balsi un uzcītīgāk sākām iet svešus ceļus. Kaut kādā mērā salīdzināšana, standartizācija ir tīkls uz kā joprojām turas mūsdienu izglītības sistēma.
Tālāk aizejot darba gaitās, mēs pieņemam kārtējās lomas, uzvelkam maskas un turpinām dragāt citiem vēlamos virzienos. Iespējams, ka līdzīgu spiedienu mēs izjūtam arī tuvās attiecībās, kurās jūtam mūsu vērtēšanu un spiedienu būt kaut kam, kas mēs neesam.
Vienā brīdī mūsu dvēsele vairs to nespēj nest un sāk kaukt pēc palīdzības, pēc pamošanās. Zaudējuši savu autentisko Es, esam zaudējuši kontaktu ar savām patiesajām izjūtām, vajadzībām un vēlmēm. Tā kā nekad neesam tie, kas patiesībā esam, mēs neizbaudam, netveram šo mirkli, varētu teikt, ka nedzīvojam. Prāts vislaik mums piespēlē domas, scenārijus, kas ir kā ieraksti, kas vislaik tiek atkārtoti.
KAS MĒS ESAM? Esam apjukuši un nelaimīgi. Šeit ir kārtējās krustceles, kurās mums jāpieņem izšķirošais lēmums, balsojums vai būsim par sevi vai būsim par nezin ko. Mēs esam spēlējuši visu dzīvi svešas lomas, lai būtu iluzorā drošībā, iluzorā draudzībā, piederīgi pie kādas grupas. Ja kaut ko arī sasniedzām šādā veidā, sapratām, ka tam nav nekādas vērtības, jo cerētās laimes vietā piedzīvojām vilšanos, vientulību un apjukām vēl vairāk.
Mums ir jāiet prom no upura lomām un jākļūst par radītājiem, sava stāsta veidotājiem un piedzīvotājiem. Caur šādu pozīciju arī mūsu bērni uzsūks šīs attieksmes un vērtības un paši spēs vadīt savu dzīvi atrodoties uz sava LAIMES ceļa. Mēs būsim laimīga nācija!