Likumi ir miruši, lai dzīvo principi
Ar likumiem un kārtībām ir tā, ka, ja sāk viņus rakstīt, tad sākas nebeidzamais stāsts. Tu nekad nevari neparedzamo paredzēt un sarakstīt tā, lai viss ir atrunāts. Viņi ir jāpilnveido, jāraksta jauni un kaut kādā ziņā vislaik esam iepalikuši pasaulei iepakaļus, kas virzās savā evolucionārā tempā. Likumu platforma, protams, ir zelta bedre birokrātijai un ierēdniecībai.
Ir jāiet uz principiem, no likumiem uz principiem, lai mēs beidzot varam sākt strādāt, nevis tikai ierīmēt savu darbību likumu ietvarā. Ne pa labi, ne pa kreisi. Varam darīt tikai to, ko atļauj likums. Tā strādā valsts un pašvaldības iestādēs. Vai tas nav satriecoši? Dzīve kastītēs. Kādu tad mēs izglītību varam iegūt šajās uzceltajās kastītēs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē? Kastīšu kultūru. Ne pa labi, ne pa kreisi. Pareizās atbildes. Kāds absurds!
Atbildes var būt ļoti daudzveidīgas un kādai no viņām nav priekšrocība pār citām. Katra savā veidā ir unikāla un pareiza no tā skatu punkta, no kurienes viņa ir dota. No likumiem uz principiem! Mēs paturam prātā to ietvaru, bet izpausmes var būt daudzveidīgas, izejot no situācijas. Bet birokrātija ir virzīta uz to, lai visu padarītu vienādu, ar vienādām attieksmēm, vienādām procedūrām. Tā kā mēs būtu roboti, kas vienmēr reaģē vienā un noteiktā veidā. Absurds! Privātā sfērā nekas tāds nav iedomājams. Ar šādu uzņēmēja pozīciju mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi. Viņš bankrotētu. Bet pašvaldības, valsts iestādēs, ierēdniecībā šī attieksme pastāv. Pakalpojuma saņēmējs nav centrā. Tātad tas, kas ir atnācis pēc kāda pakalpojuma vai produkta tiek ignorēts, jo tam, kas to izplata, ir vienaldzīgs pakalpojuma ņēmēja viedoklis. Jo tur visu nosaka likuma ietvars. Man vienalga, ka ir atnācis Pēters, es pret visiem būšu vienlīdzīgs. Es pret tevi attiekšos, kā pret vidējo viņu. Tas mainās, jūs teiksiet. Nu ja, mainās, bet tik lēni, ka vienmēr esam kavētājos. Vai nebūtu vērts šo evolūciju paātrināt? Un atteikties no direktīvām, kā vajag izglītot bērnus, no direktīvām, kā vajag atveseļoties. Medicīna un izglītība ir bankrotējusi. Vai mēs vēl ticam tam, ko nozares pārstāvji runā? Mums jāatņem viņiem deliģējums lemt pār mums. Ir jāliberalizē un jādod lemšana atpakaļ ģimenei, lai ģimene lemj par to, kādu izglītību iegūt. Un ja par šo tiek ņemts nodoklis no mums katra, tad šai izglītības naudai ir jāatgriežās pie konkrētās ģimenes atpakaļ. Bet mēs varam šo starpniecību arī pārtraukt, jo starpniecība, kā mēs zinām, var palielināt pakalpojuma cenu daudzas reizes. Samazinām nodokļus, palielinām ienākumus un lai vecāki ar savu maciņu balso par to izglītību, kāda viņiem liekas atbilstoša. Bez ietvariem no valsts puses. Viņi var rekomendēt, ieteikt jaunākos pētījumus pasaulē u.t.t. Bet lai nodrošinātu katram unikālam cilvēkam viņam vajadzīgo unikālo izglītību, mēs vairs nevaram balstīties likumos. Mēs pārejam uz principiem, kas darbojas neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies. Un šie principi ir caurejoši visām telpām un visiem laikiem.