Kad mēs kļūsim brīvi/ beigsim vergot?
Īsā atbilde, būtu - TAD, KAD PAMODĪSIMIES. Bat ja ar šo īso, precīzo atbildi jums nepietiek, tad būs vien jāklausās garā. Es jums varētu pateikt vēl vienu īso atbildi, kas varētu būt vairāk saprotama nekā pirmā atbilde. Un tā būtu - TAD, KAD SĀKSIM KLAUSĪT SAVAI SIRDSAPZIŅAI. Ar šo jau bildei vajadzētu kļūt skaidrākai, bet, ja vēl māc šaubas, tad klausāmies tālāk.
Mēs esam vergi, jo mēs pārdodam sevi. Pārdodam savus sapņus par grašiem, kas mums tiek atmesti, lai varētu uzturēt savu dzīvību. Kāpēc tas strādā? Tāpēc, ka mēs tam visi vidēji esam noticējuši. Noticējuši tam, ka mums nav varas un izvēles. Jūs noteikti gribētu dzirdēt kādu piemēru, jo prāts taču šobrīd iebilst, ka nē, es noteikti nevergoju. Piemēram, mēs ejam uz darbu, kur visdrīzāk valda atmosfēra, ka priekšniekam vienmēr taisnība (organizāciju bēdīgā pieredze), un mēs šādā gaisotnē strādājam, pieņemam lēmumus, darām lietas, kam mēs līdz galam neticam vai pat redzam, ka tās kaitē mums, konkrētiem cilvēkiem vai cilvēcei kopumā. Tieši šajā brīdī, kad tu to ieraugi vai atskārsti, tev sirdsapziņa klusiņām čukst, ka tas nav labi, ka šo nevajadzētu atbalstīt. Tieši šajā brīdī mēs izšķiramies, kurā pusē būt - sevis un cilvēku (jo viss ir VIENS) vai to mērgļu pusē, kas ir izdomājuši mūs paverdzināt. Ja mēs tā rīkotos kaut vai 10%, pasaule izmainītos līdz nepazīšanai. Mēs katrs esam, kā piliens, kas ir no svara, lai beigās viss kļūtu par okeānu. Pēkšņi notiktu brīnums - pasaulē iestātos miers un visu tautu draudzība.
Ja cilvēki klausītu savu sirds balsi, tad cilvēki ministrijās vairs nelemtu pret cilvēkiem, jo to neatļautu viņu sirdsapziņa. Mums vairs nevajadzētu apbruņoties un izgāzt bezgalīgu naudu aizsardzībā, jo mūsu sirdsapziņa vairs neļautu pieņemt kādam lēmumus pret viņu un pārējiem cilvēkiem. Mums vairs nevajadzēs darīt darbus, kas nepatīk un mums vairs nevajadzēs pelnīt grašus, lai eksistētu. Pasaules korporācijas bankrotēs, jo darbinieki vairs nepieņems lēmumu pret sevi un par labu saviem grašiem. Visas sistēmas sabruks, jo mēs vairs nebalsosim pret sevi. Sabruks izglītības un veselības sistēma, sabruks ekonomikas un finanšu sistēma, sabruks aizsardzības un iekšlietu sistēmas, jo mums vairs nevajadzēs aizsargāties ne pašiem starp savējiem, ne savējiem starp pārējiem brāļiem un māsām. Jautāsiet, kas būs vietā? Ja jūs gribat, lai es nosaucu to vārdā, tad es teiktu EKOSISTĒMAS, bet tas vienalga izklausās maldinoši, jo tām nekas nebūs kopīgs ar sistēmām. Labāka asociācija būtu DABA, kur vislaik notiek attīstība, kas nav pierakstīta likumos, kārtībās, instrukcijās. Tur viss notiek saskaņā ar evolūcijas interesēm. Vienīgi cilvēka dabā bija iekrampēties kaut kādās sistēmās, stagnācijā, kur šķita, ka tā būs drošāk. Mums šķita, ka sistēmās mēs varēsim paslēpties un nesaņemt ražu no mūsu sējas. Mums šķita, ka mēs varēsim nesēt, bet paņemt augļus no citiem cilvēkiem, atņemt viņiem viņu nopelnīto, viņa saražoto, kļūt par starpniekiem starp cilvēkiem, kas paņem 90% no tā, ko mēs katrs sastrādājam. Un mums atmet par mūsu darbiem šos grašus izdzīvošanai, šos 10%.
Dzīvojam laikā, kur mums katram visapkārt ir starpnieki - puspriekšniekie un priekšnieki, kam savukārt ir savi puspriekšnieki un priekšnieki un tā tālāk līdz tiem 10%, kas globāli paņem sev nepiederošos 90%. Šajā brīdī, kad mēs vismaz 10% sapratīsim, ka atrodamies iluzorā pasaulē, kur filmas liek tie 10%, kam pieder 90%, tad beigs pastāvēt šī Maijas, ilūziju pasaule. Sabruks kaut kas tāds, kas nemaz nepastāvēja. Mēs visi brīnīsimies, kā mēs to visu neredzējām? Kā mēs varējām kalpot un vergot tiem, kas bija pret mums, kas atņēma mums gandrīz visu, ko nopelnījām. Pasaulē šajā brīdī viss bankrotēs, bet mēs ātri iemācīsimies nopelnīt visus 100%, kur 90% paturēsim sev, bet 10% atdosim. Nu ne jau starpniekiem, bet vienkārši atdosim, jo tikai dodot mēs varam saņemt, saņemt šos 90%. Mēs ātri iemācīsimies saražot sev visu, kas mums ir vajadzīgs. Mēs vairs kā traki neiepirksimies, jo nebūs vairs mediju un mediju spiediena. Visas vecās profesijas būs beigušās. Nebūs vairs reklāmas aģentūru, kas pārdos mums sūdu kā koņčiņu. Kāpēc, lai mums tagad kaut ko vajadzētu pirkt vai piesavināties? Mēs domāsim jau ar savu sirdi - ar savu sirdsapziņu.