Mākslīgais laikmets
Mēs dzīvojam interesantā laikmetā. Mēs tik ļoti esam pārliecināti, ka dzīvojam īstu dzīvi. Ka ir darbs-karjera, kas nodrošina stabilitāti, izaugsmi. Dzīve, kas nav stabila un ar izaugsmi, vidēji mums liekas nepareiza. No tādas mēs baidāmies un izvairāmies. Arī uzliekam maskas, ka mēs esam zinoši, ka mēs visu kontrolējam. Vai tās nav mūsu bailes no tā, ka mēs visu nezināsim, ka mēs nebūsim savos augstumos? Tev šķiet, ka vislaik jābūt augstumos, ka atslābt ir bīstami. Vislaik nospriegojamies, uzvelkamies. Šajā kontekstā arī nāciju vairāk apciemo vēzis. Jo esam tik tāli iespringuši, ka nemīlam vairs savu ķermeni. Un tas ir signāls zemapziņai, ka jāsāk savs ķermenis iznīcināt. Cilvēkā mājo DIEVS. Kādu cilvēks komandu dos savam mikrokosmosam, tā tās lietas sastāsies. Tāpēc ir svarīgi apzināties, ko tu runā, ko tu domā. Jo tas, kur tu esi, ko tu dari un ko tu saņem ir tevis radīta projekcija.
Mēs dzīvojam divās realitātēs, mākslīgā un dabīgā, jautājums, kurā pusē esi tu? Jautājums ir arī, kurā realitātē mēs kā cilvēce atrodamies? Šobrīd strauji uz ZEMES tuvojamies tam, ka bites drīz būs mākslīgās. Ja viņas izmirs, mums būs palikuši 4 gadi, kā teica Einšteins. Pa šo laiku, tad būtu jāpaspēj uzražot mākslīgās bites, lai mēs neaizietu bojā. Kā jums šķiet, vai tas ir dabīgs vai mākslīgs virziens, trajektorija pa kuru mēs virzāmies. Vai tiešām cilvēce to neredz, ka esam mākslīgā pusē. Ēdam mēs arvien kaitīgāku pārtiku, kas mūs indē. Pesticīdi jau tiek konstatēti mātes pienā. Mazulis tiek barots ar mākslīgu pienu, tiek dots mākslīgais pups, tālāk bērni nokļūst mākslīgās apmācību vietās - bērnudārzos, pamatskolās, vidusskolās, augstskolās. Tālāk no šādas mākslīgas skološanas ir palicis ļoti maz radošuma un dabiskuma mūsos, apmēram 2%*. Kļūstot pieauguši, mēs iekļaujamies tendencēs, kas ir apkārt, jo unikāli risinājumi vairs nav mūsu dabā. Dodamies pārsvarā uz pilsētām strādāt. Mēs jau bērnībā tiekam ieprogrammēti: “Bērniņ, par ko tu kļūsi, kad izaugsi liels?”. Mums ir nepārtraukts spiediens no apkārtējiem par laiku, par nākotni. Šeit mēs pazaudējam nelaika sajūtu ŠEIT UN TAGAD un ieejam laikā, kurā ir konkrētas stundas, kad jādara konkrētas lietas. 8:30 matemātika. 9:15 Latviešu valoda. 10:10 Literatūra. 10:55 Vēsture. 11:35 Pusdienas. 12:15 Sports 13:10 Mūzika. Tā 12 gadi vāveres ritenī. Tad augstāka skola. Un tad jauns ritenis darba, ģimenes formā. 7:00 celšanās. 8:00 bērnu izvadāšana. 8:30 darbā (vēlams). 12:30 pusdienas. 17:00 bērnu menedžments. 19:00 mēģinu atslēgties. Tortei vēl putukrējuma vietā varētu pievienot to, ka sievietes sevi skalpelē, lai kļūtu par lelli, vīrieši savus krāniņus pagarina ar naudas palīdzību un tās izpausmēm īpašumos, amatos.
Vai šis jums šķiet dabīgi? Vai šī trajektorija, kurā traucamies, mūs aizvedīs tur, kur vēlamies nokļūt? Dabīgi viss norisinās dabā. Tur neviena dzīvības izpausme neatkārtojas. Tur viss ir unikāls. Pastāv Dabas daudzveidība. Cilvēces mākslīgums ir ietekmējis arī dabu - dabas daudzveidība samazinās. Šo problēmu uzsvēra arī pēdējā Pasaules ekonomikas forumā Davosā. Dabas daudzveidības atgriešana ir TOP izaicinājums cilvēcei. Mums jāļauj dabai atkal kļūt daudzveidīgai. Bet ar ko sākt? AR SEVI. Atgriez savu dabīgumu, radošumu, rotaļīgumu sevī. Sāc atļauties realizēt savas vilkmes, bērnības sapņus, no kā atteicies ar savu skolā uztrenēto prātu. Piepildi tos! Tu atdevi savus sapņus (skolā citādi bija grūti izdzīvot, tu kļuvi par slikto), savu sirdi. Lai prāts iegūtu naudu, varu, slavu. Sāc atcerēties ko tu gribēji. Varbūt aust ar rokām. Bērnībā, būdams puika, tev bija kauns, ko par tevi padomās citi. Atsāc! Varbūt tu gribēji darboties ar tehniku, bet tev kā meitenei atkal būtu savi pārmetumi. Tā tu pamazām atgriezīsies uz savas takas, savā nelaikā, savā dabīgajā pasaulē, kurā tu vērosi to pasaules un laika plūdumu, kas caur tevi izpaudīsies.
* Jaunzēlandē, testējot 1600 bērnus, 98% bērnu 3-5 gadu vecumā uzrādīja ģēnija līmeni vai augstāku radošā domāšanā. Testējot tos pašus bērnus 8 gadu vecumā – 32%. Testējot viņus 13 gadu vecumā – 10%. Testējot 2000 pieaugušo, tikai 2% no viņiem automātiski neizmantoja vakardienas risinājumus šodienas problēmu risināšanā un iespēju izmantošanā.