Bailes
Ejot savu ceļu, esmu daudz saskārusies ar bailēm, gan savām, gan apkārtējo. Sākotnēji tās bija mājdzemdības, tad bailes par izvēli nevakcinēties, vēlāk veģetāra un vegāna dzīvesveida piekopšana, šobrīd tā ir mājmācība un perspektīvā ilgstoša vadīta badošanās. Bez tā ir vēl mazākas lietas, kas likušas mainīt manas domas, piemēram, dzīvot tādai, kāda esmu - rūpēs par savu veselību un tīrību, tomēr liekot mierā savu izskatu, bez vēlmes mesties skaistumsalonu procedūrās. Bailes par to, ko padomās citi, ja rādīšos sabiedrībā ar saviem pāris sirmajiem nenokrāsotajiem matiem, pumpu rētām uz sejas un visiem matiem kur tie dabiski aug. Tā man ir bijusi spriedze, taču tas ļauj pie manis atstāt cilvēkus, kas mani pieņem tādu, kāda esmu. Tas ir brīnišķīgs iemesls manam priekam. Un, lai nerastos pārpratumi, jāpiemin, ka šis ir mans un tikai mans ceļš uz brīvības prieku.
Katram ir savas attiecības ar bailēm, tomēr, par šo stāstot, vēlos dalīties savā pieredzē, kas man ir palīdzējis tikt galā ar tām. Es varētu sākt ar sen dzirdētu un kosmisku apgalvojumu, ka bailes ir ilūzija. Parasti mēs baidāmies no sekām, jeb no tā, kas varētu notikt un visticamāk, nekad arī NENOTIKS. Mirkli padomājiet par to, kāda ir jūsu baiļu pieredze. Vēl kosmiskāks ir apgalvojums, ka baiļu nospiedumi var saglabāties no iepriekšējām dzīvēm, piemēram, slīkšana un bailes no ūdens. Tas, vai šī informācija ir pieņemama, atkarīgs no ticības reinkarnācijai. Lai tas paliek jūsu ziņā.
Ja paskatās uz bailēm no zinātniskā viedokļa, tās ir arī instinkts, kas pasargā mūs no nāves. Pavērojot notikumus, kam vēsturiski cilvēce gājusi cauri, nav brīnums, ka esam sasieti bailēs. Mūsu neapzinātā atmiņa sniedzas tālu tālu vēsturē. Varbūt kādam ir jau zināms, ka mūsu olšūna ir atradusies jau vecmāmiņas vēderā. Tātad neapzināti mums jau ir skaidrs, ko piedzīvoja mūsu senči.
Būt bezbailīgam nozīmē būt arī brīvam. Es nepazīstu nevienu, kurš ir pilnībā brīvs, arī es pati tāda neesmu, tomēr jūtu, ka mēs ejam uz to. Gan jau pasaulē ir garīgie skolotāji, kas sasnieguši šo brīvību. Šo tēmu esmu sevī apspriedusi un pagaidām nonākusi pie secinājuma, ka man nav atbildes par to, kā cilvēks, piedzimis uz šīs zemes šajos laikos, var būt brīvs. Jau sākot augt mammas puncī, bērniņš tiek visādi monitorēts un pieskatīts. Piedzimstot viņš tiek reģistrēts ar savu vārdu, uzvārdu un personas kodu un visbiežāk arī vakcinēts. Vēlāk viņam obligāti jābūt reģistrētam izglītības iestādēs un apmācītam konkrētās jomās. Ja veselība nav spēcīga, tad ķermenis vēl dabū piedzīvot farmācijas ietekmi. Redzat? Jūtat? Cilvēks ir pilnībā pakļauts videi. Ēdienam, dzērienam, ķermeniskajiem cikliem. Tā mēs esam dzīvojuši gadu simtiem. Un paldies par to.
Man nav nekāda mērķa cīnīties ar šīm robežām. Labākais, kas man šeit ir dots, iespēja izvēlēties un pielāgoties zemes dzīvei. Vienīgā atslēga jebkādai patiesībai ir nākusi no manas sirdsapziņas. Mans dzīvesveids nav nekāda universālā patiesība, man ir vēl daudz un daudz kur augt. Ne jau ķermeņa matos ir patiesība, tas ir pilnīgi vienalga ko mēs darām ar tiem, nozīme ir vien tai sajūtai, kas nāk, ja izdarām izvēles. Lūk, šīs sajūtas ir jāmonitorē un jāpieskata. Lielākā koncentrēšanās un vērība savā sirds virzienā. Neviens šodien vairs nepateiks patiesību un to, kā ir labāk. Ne par bērnu skološanu, ne par to, ko likt šķīvī. Esmu sapratusi, ka teoriju, konfesiju un autoritāšu ir pārpārēm daudz un vairums no tām ir tik smieklīgi iluzoras, ka vairs nevar saprast kam vairs ticēt un pieķerties. Tikai sirdij, kas pukst krūtīs. Vēl man vienmēr palīdzējusi pateicība un lūgšana. Mani iedvesmo dažādu garīgo skolotāju egregori, taču neesmu nevienā konfesijā. Kristus nebija kristietis, Buda nebija budists, Krišna nebija krišnaīts, bet viņi visi vēstīja par vienu. Par radītāju. Par mīlestību. Mīlestībā bailes izšķīst.
Un vēl, vienmēr atcerēties, kas ir trakākais, kas varētu notikt. Nāve? Slimība? Tuvinieka zaudējums? Tās ir cilvēcīgas bailes, taču der atcerēties, ka dzīve nav nemaz tik gara, ka arī visas ciešanas un sāpes ir mūsu ceļš. Mums nav vairāk pārbaudījumu, nekā mēs to varam izturēt. Visam ir nozīme un nekam nav nozīme. Principā vienalga.
Dzīvojiet ar pilnu krūti caur savām pieredzēm un pārbaudījumiem!