Ja nu ko mums skola labi iemācīja, tad tas ir vērtēt. Katrs mūsu solis tika novērots, novērtēts un koriģēts. Pēc šāda intensīva, mēs to pieņēmām par normu un turpinājām to praktizēt savās turpmākajās gaitās. Tā kā analītiskais prāts mums skolā bija attīstīts, tad tas mums bija labs sabiedrotais vērtēšanas gaitās. Analītiskais prāts izdzīvo duālā pasaulē, tāpēc viņš vienoto sadala pusēs, tas ir labs un tas ir slikts, tas derīgs, tas nederīgs, tas muļķis, tas gudrs. Visam tiek piekarināts kāds vērtējums.
Lielākai daļai no mums ir grūti paskatīties uz pasauli bez vērtējuma, jo prāts ir tik dzīvīgs, ka bez mūsu akcepta ir sagatavojis vērtējumu un mēģina savu analīzi mums ieskapēt. Mēs pat nemaz vairs nepamanām, ka pārņemam šo vērtējumu kā savējo. Prāts jūtas drošībā šajā dualitātes pasaulē, tāpēc vērtēšanu i nedomā atmest.
Šobrīd varam piedzīvot pamatīgu elli, ja dzīvojam prātā. Tad mēs noteikti orientējamies uz negatīvo, jo prāts šo prasmi koncentrēties uz negatīvām ziņām ir izkopis vairākās tūkstošgadēs. Tā ir prāta līdzšinējā izdzīvošanas pieredze un stratēģija, kas tam joprojām liek pievērsties negatīvajam, kā magnētam. Tāpēc mediji nāk pretim mūsu prātam un ir pārpilnām piegrūsti ar negatīviem faktiem, scenārijiem, vīzijām. Esot ierautam šo negatīvo faktu turbulencē, mēs turpinām griezties šajā vektorā un vēl vairāk piemetam pagales katlā, kurā šķietami vārāmies.
Vai ir iespēja izrauties no šīs elles? Jā, jo cilvēka prāts ir tikai viens no kuģa kapteiņiem, kas var vadīt tavu kuģi. Ja esi gatavs nomainīt kapteini, tad iespējams arī piedzīvosi citus ūdeņus. Sirds ir otrs kapteinis, kas pilnībā var pārvaldīt tavu kuģi un ievest tevi mierīgākos ūdeņos. Sirds ir spējīgāka noķert kosmisko plūsmu, kas tev arvien vairāk ļaus sajust, ka atrodies īstā vietā un laikā. Kad noķer plūsmu, tad pamazām iegūsti mieru un prieku. Būs grūtākas un vieglākas dienas, bet vēlēšanās piedzīvot tikai labās ir prāta dabā. Kad dzīvo sirdī, paļaujies notiekošajam, tad tev vairs nav svarīgi konkrēti mērķi, ko sasniegt, noteiktas pieredzes, ko piedzīvot. Plūsma ir par to, lai tu tai paļautos un gūtu tādu pieredzi, kāda tieši tev ir sagatavota.
Dzīvojot šķietamība, kurā esam sevi atdalījuša no visa kā vien var atdalīt, mēs pazaudējam vērtības sajūtu, pašapziņu, ka mēs esam vērtība. Neatņemama no kopējā kosmiskā konteksta. Jūtoties nepietiekamam, dažādās gradācijās nevērtīgam, mēs brienam dažādus ceļus, lai to kompensētu. Mēs spēlējam labo, paklausīgo lomas vai tēlojam sliktos, sasniedzam virsotnes vai dzīles, nopelnām miljonus vai kļūstam slaveni. Bieži vien tam apakšā ir dzinulis būt vērtīgākam nekā mēs jūtamies.
Bet pēc fakta, vai tad kāds var nebūt vērtība, vai kāds var būt neiederīgs šeit un tagad. Frustrācija veidojās starp to kur un kas tu esi un kur un kam tev šķietami vajadzētu būt. Šī šķietamība par to, kur un kādam tev ir jābūt, ir uzaudzēta ģimenes institūtā, traumējošā izglītības sistēmā, sacenšanās un patērēšanas vājprātā, sabiedrībā, kas vēlas izpiest no tevis to, kas tu neesi.
Tu esi vērtīgs ikvienā mirklī un vietā. Tava vērtība ir tavā unikalitātē. Neviens nav tāds kā tu, tu esi vajadzīgs pasaulei, lai tā salīmētos kopā. Bez tevis tā nebūs tik pilnīga. Lai tava gaisma starotu spožāk, tev ir jāsajūt, kā tava dvēsele vēlas izpausties. Tev ir jāļaujas plūsmai, kas tev pateiks priekšā kur un kā būt. Tevī atgriezīsies vērtības sajūta, pašapziņa. Tu sapratīsi, ka tava līdzšinējā dzīve prātā lika tev savu vērtību nepārtraukti kādam pierādīt. Dzīvojot plūsmā un lemjot ar sirdi, tu piedzīvo vērtību būt tam unikālajam posmam universā, kas savieno garu un matēriju dzīvības un dzīves mistērijā.
Pirms kāda laika, vadot skolu Cēsīs, izveidojām mārketinga saukli “Šaubu NAV!”, lai sekmētu audzēkņu nešaubīšanos par konkrēto skolu un profesionālo izglītību kopumā. Pēc 2 gadiem es esmu gatavs jaunai kampaņai ar pretēju saukli: “Apšaubi visu!” Esam nonākuši punktā, kurā uzticēties varam tikai sev. Ne vecāki, skolotāji, kolēģi, draugi un ziņu kanāli vairs nav uzticams avots, lai saprastu to, kas notiek pasaulē. Mums melo pat valsts vadītāji un birokrāti visā pasaulē, mēģinot baltiem diegiem lāpīt to, kas irst pa vīlēm acīmredzami.
To neatrisināsi ar kritiskās domāšanas treniņu, par ko runā izglītības jomā. Šis vispar vairs nav jautājums par prāta spējām, ar šo jau kļūst “par īsu'’. Mums ir jāsāk tvert ar visām maņām vienlaicīgi, t.sk. intuīciju. Tava iekšējā balss ir patiesāka par visām ārējām balsīm kopā ņemtām. Tev ir jāsāk apšaubīt viss, lai tu sāktu saklausītu balsi, kas klusām tev stāsta par tevi un pasauli. Apšaubot, tu nomāksi šo skaļo kakofoniju, kas dzirdama ārpasaulē. Apšaubot visu, tu nomāksi galveno diriģentu, kas to visu vada - savu prātu.
Mēs nepieredzam realitāti, mēs pieredzam simulāciju, ko veido mūsu prāts. Tas, kā mēs redzam pasauli, ir atkarīgs no iedzimtiem un iegūtiem instinktiem, pieredzes. Šajā aspektā kultūra, vide, kurā augām, spēlē lielu nozīmi tajā, kā mēs redzam pasauli. Tāpēc mēs nekādā veidā nevaram redzēt un saprast vienādi, visas mūsu maņas ir unikālas. Arī katru vārdu vai ciparu mēs uztveram savādāk, jo tā apguve ir notikusi unikālā kultūrvidē. Tāpēc kāda mēles izrādīšana nenozīmē kaut ko aizvainojošu, tā var būt arī izrādīta sajūsma.
Ko darīt? Brīžos, kad komunikācijā ar pasauli parādās emocijas, atpazīsti un saproti tās. Iespējams, tas ir reaģēšanas modelis, ko esam lietojuši iepriekš, bet katrā mirklī varam apzināties, ka tas nekādā ziņā nav saistīts ar mums šobrīd. Mums būtu jāizkāpj no mūsu vakardienas čībām. Labā ziņa ir tā, ka prāts ir gatavs mācīties jebkurā laikā un jebkurā apjomā, kaut vai pārmācīties visu, ko tas ir zinājis iepriekš. Prāts ir orgāns, kas attīstās visu mūžu. Jautājums ir tikai, vai prāts vada tevi vai tu prātu?
Dzīve piedzīvo sevi, līdz parādās interpretators, es, ego, prāts, kas ietērpj to savās programmās, piešķirot visam nosaukumus, skaidrojumus un virzību. Viņš pievērš uzmanību darbībai, ietērpj dzīvi laikā un telpā. Ir parādījies darītājs, kam jāvirza sevi, jāvirza pasaule, jāizvirza mērķi un jāmēģina tie sasniegt. Piespiešana neļauj tev ieraudzīt sevi. Tava izeja no šīs ilūzijas nav prāta iznīcināšana, kā to deklarē daudzi garīgie virzieni, arī viņš ir spējīgs novērot dzīvi.
Es gribētu salīdzināt prātu ar suni. Kad suns ir nedresēts, viņa uzmanība ir pievērsta visam vienlaicīgi, izkliedēta, uz visu viņš reaģē un vaukšķ. Kad suns tiek uzdresēts, tad viņš spēj koncentrēties un izpildīt sava saimnieka komandas. Tu esi saimnieks un tavs prāts - dzīves interpretators ir tavs suns. Tava izvēle vai viņš tev vislaik vaukšķēs vai viņš tevi klausīs, ar mīlestības pilnām acīm noraudzīsies tevī un tev kalpos. Šajā stadijā suns / prāts tev teiks: “Lai notiek tava griba, ne manējā”.
Šobrīd ik uz soļa dzirdam aicinājumus taupīt resursus, nepērkot nevajadzīgo, tērējot mazāk, būvējot ekonomiskas mājas. Ekonomija dabā novērojama, kā mazākais pretestības ceļš, ko arī mēs paši bieži vien pielietojam. Cilvēks ir enerģētiska būtne, kas ir pārpilna ar enerģiju, taču šķērdējot to, mēs vienā brīdī varam palikt ar tukšām baterijām izdzīvošanas režīmā.
Viens no lielākiem enerģijas patērētājiem ir mūsu prāts. Kas ir interesanti, tad tieši racionālā, piespiedu domāšana ir tā, kurā mēs patērējam milzīgus enerģijas resursus. Tas nozīmē, ka arī racionāla domāšana ar iepriekš sagatavotiem plāniem, stratēģijām, risinājumiem, sarunas ietvaru rada resursu pārtēriņu. Intuitīvāka dzīvošana, darīšana, dzīvošana mirklī, lēmumu pieņemšana situācijā, ļaušanās notiekošajam ir tas, kas tev ļaus būt ar pilnām baterijām un piedzīvot dzīvi visā krāšņumā. Kad tev nav enerģijas, tav ķermenī ieslēdzas bateriju taupīšanas režīms, tāpat kā telefonā, kas atslēdz noteiktas funkcijas, krāsas u.t.t. Šādā stāvoklī dzīvi mēs nevaram piedzīvot.
Zinātne arvien vairāk to apstiprina. Arī vadības teorijās runā par šo
pieeju organizāciju pārvaldībā. Jaunākais pārvaldības modelis arī norāda uz šo pieeju - Šāda tipa organizācijās vairs netiek likti mērķi
dzīvei un biznesam. Šeit vairs nav stratēģijas un plāni. Notiek paļaušanās,
atbrīvošanās, ieklausīšanās organizācijā, darbiniekos un nākotnē, kas
vēlas izpausties caur mums. Vairāk par šo vadības pieeju ŠEIT (4. stāsts).
Aizmigām un pamodāmies pieaugušo pasaulē. Patiesībā jau mums nebija lielas izvēles neaizmigt. Mūs jau no bērnudārza trenēja, ka dzīvē būs kas jāsasniedz, par ko jākļūst, ka būs jāsacenšas, jāapsteidz pārējie, ka dzīve nebūs rožu dārzs. Jau uzsākot skolas gaitas bijām pilni ar programmām no pieaugušo pasaules. Ar katru klasi kļuvām arvien nopietnāki, agresīvāki, egoistiskāki, arvien klusāki sev un tam, kā mēs vēlētos dzīvot. Pat nepamanījām šo pāreju no dzīves uz sapni.
Kur pazuda prieks, laime, brīvība un mirklis? Kur pazuda mūsu smiekli? Kur pazuda mūsu impulsivitāte un radošums būt tam, kas mēs esam, būt tur, kur mēs gribam būt, darīt to, ko mēs gribam darīt?
Tas viss joprojām ir mūsos, tik jāpamostas dzīvajā pasaulē, tā, kas ir šajā mirklī, tā, kuru piedzīvojām bērnībā. Nekas nav jāsasniedz, neviens nav jāapsteidz, nekam nav jāsagatavojas. Ja mēs dzirdam sevī šīs rēgu balsis, atceramies, tās nav mūsu. Tās ir programmas no pieaugušo pasaules.
Tu un pasaule sastāv no enerģijas. To varētu dēvēt arī par mīlestības enerģiju, par mīlestību. Kad šī plūsma ir netraucēta, tad viss atrodas harmonijā. Taču ir brīži, kad šī plūsma tiek traucēta un tu nonāc disharmonijā ar sevi, apkārtējo pasauli. Kas rada šo iziešanu no harmonijas un dabīgā plūduma?
Tas ir mūsu prāts, kas nepaļaujas, vēlas visu kontrolēt un noteikt. Kad mēs atrodamies baiļu stāvoklī, kas ir prāta izraisītas, mēs vairs nejūtam mīlestību, kas pēc būtības ir klātesoša ikvienā atomā kosmosā. Mēs kļūstam akli pret to kas pastāv, un sākam veidot savu pasauli, kam ar realitāti nav nekāda sakara.
Šobrīd mēs piedzīvojam laikus, kad izšķiras, kā mēs jutīsimies un dzīvosim turpmāk. Ja izvēlēsimies dzīvot prātā, tad nepiedzīvosim dzīvi, piedzīvosim bailes un nepārtrauktas ciešanas. Ja izvēlēsimies dzīvot sirdī, tad piedzīvosim mīlestību un harmoniju sevī un pasaulē, piedzīvosim dzīvi, kāda tā ir patiesībā.
Mums nekad nav mācīta mīlestība, kā mums mīlēt sevi un pārējos. Mums vienmēr mācīja, kur iet un ko darīt. Padomiņš bija vecākiem, skolotājiem, vadītājiem un valdītājiem. Vienā brīdī atsakoties no savas mīlestības pret sevi un savu ceļu, tu sāki piedzīvot citu dzīves un ceļus. Tu iekļuvi prāta pasaules matricē, kurā ieciklējies uz sabiedrībā valdošām normām un noteikumiem. Tu radīji savu viltus veidolu, lai ierakstītos apkārt esošajās sistēmās, jo tev šķita, ka tā būs drošāk.
Tevi mācīja, ka laime ir sasniedzama ārējā pasaule un kaut kas ir jāizdara, kaut kur ir jānokļūst, lai tu to iegūtu. Tā mēs sākām dzīties pēc iluzorās laimes, kas mums caur medijiem tiek programmēta īpašumu, lietu, naudas, baudas, slavas un varas veidā. Kad tu kaut ko šķietami sasniedz, tavs prieks ir īss un tu nolem, ka jāiegūst kas vairāk, tad gan būs laime. Kad esi šādā veidā vairākas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa, iespējams, ka aizdomājies, vai gluži visiem vajag ticēt un klausīt. Iespējams, ka šajā pauzē sajūti dzīves plūsmu, kas maigi tev pieskaras un vilina sev līdzi. Ja tava prāta pasaule jau ir ieplaisājusi, iespējams, ka paklausīsi savai sirdsbalsij un neprātīgi tai sekosi - lai piedzīvotu un izdzīvotu savu patieso būtību, savu plūsmu, kas aiznesīs tevi brīvībā un pārpilnībā. Tu piedzīvosi laimi un mīlestību.
Kā es turpmāk uzticēšos ziņu kanāliem, portāliem, kas izrādījās nemaz nav tik neatkarīgi un pārstāv varas un korporāciju intereses?
Kā es turpmāk uzticēšos ārstiem, kas no manis slēpj patiesībā notiekošo un kalpo varai un naudai?
Kā es turpmāk uzticēšos skolām, kas mūs ir padarījušas nespējīgus domāt un mūs ir kļuvis tik viegli apmānīt pat globālā mērogā?
Kā es turpmāk uzticēšos lauksaimniekiem, kas pārstāv lielo ķīmijas korporāciju intereses padarīt mūs atkarīgus un slimus?
Kā es turpmāk uzticēšos jebkurai varai, kas paņem manu balsi, bet nepārstāv mani?
Kā es turpmāk uzticēšos savam prātam, kas to visu pieļāva, pieņēma un atbalstīja?
NEKĀ!
Visa pasaule, viss bizness, visa izglītība, visa medicīna, visas valstis ir uzceltas ap mūsu prātu. Visa vara pārstāv prāta vērtības un tās ir atmaskotas. Mēs turpmāk varam paļauties tikai uz savu sirds balsi, sirdsapziņu un intuīciju.
Mēs šobrīd atrodamies pie vārtiem Jaunai pasaulei. Tu Vari izvēlēties - piedzīvot prāta karu, palikt uz prāta drupām un piedzīvot prāta pasaules bojāeju vai pievienoties jaunai pasaulei, kas šobrīd dzimst, kur visiem cilvēkiem ir dota brīvība, kur viss balstās došanas mīlestībā, kur pasaulē valda miers. Šī ir izvēle par to, vai tev pieder NEKAS vai tev ir VISS!
Veroties un dzīvojot ārpusē mēs piedzīvojam ierobežotību. Mēs pieredzam sienas, robežas, ierobežojumus. Šajā sadalīšanā mums lieliski palīdz prāts, kas visu sašķiro un atdala. Kaut kādā mērā ārpasauli mēs pieredzam kā prāta konstrukciju, ar patiesību tai nav nekāda sakara. Ne velti, esam dzirdējuši, ka dzīvojam ilūziju pasaulē. Kā tad nokļūt realitātē, piedzīvot to?
Mums ir jānokļūst iekšpusē, ar atļautiem un neatļautiem (no prāta viedokļa) līdzekļiem. Mums ir jāierauga ilūziju pasaule, kurā atradāmies pirms tam, jāpiedzīvo, ka pastāv vairākas realitātes, dimensijas. Katrā no realitātēm ir savas durvis caur kurām ieiet un katrās ir savi nosacījumi, lai tur iekļūtu. Kā viens no galvenajiem ir prāta atstāšana pie durvīm. Ar prātu tu to nevari piedzīvot, prāts to nevar aptvert. Sirds ir tā, kas var tevi vadīt bezrobežībā. Sirdsbalss, intuīcija, Sirds apziņa ir tavi uzticamākie ceļa pavadoņi jaunajā realitātē.
Piedzīvojot pasauli, kas, dzīvojot prāta dzīvi, bija nepieejama, tu kļūsti atvērtāks, mīlošāks, vienotāks. Ar laiku tu šo bezrobežību vari pārnest arī ārējā pasaulē. Šeit tev lieliski palīdzēs tavs prāts, tikai viņš vairs nebūs tavs kungs, bet kalps.
Sākot dzīvot ar sirdi, izjūtot 4. dimensiju un visas kosmiskās sajūtas, kas ienāk tevī, pirmajā brīdī mēs norakstām to, kas ir bijis. Mēs novēršamies no Zemes izvirtībām, atribūtiem, arī prāta, redzot viņā ļaunuma sakni. Ne velti ilgu laiku tas mūs vazāja aiz deguna par to, kas ir galvenais.
Ikvienā pārejā, no viena stāvokļa uz otru, mēs piedzīvojam NOLIEGUMA FĀZI, kurā mēs atsakāmies no tā, kas mūs ir paverdzinājis. Līdzīgas sajūtas mēs visi piedzīvojam pārejā no bērnības un pieaugušo pasauli. Mēs protestējam pret bezjēdzīgām kārtībām, pasauli, kura šķiet sveša, vecākiem, kuri mūs nesaprot. Šis ir kritisks posms pārejā no viena stāvokļa uz otru.
Pēc kāda laika, mēs sākam saprast, ka neba mēs bez tā varētu dzīvot, ka katrai lietai ir sava noderīga vieta. Mēs saprotam, ka bez bēdām nebūtu prieka un bez krišanas nebūtu celšanās. Mēs ieraugām prātu, kā rīku, kas mums varētu kalpot cēlākiem mērķiem. Šajā brīdī mēs varam piedzīvot PIEŅEMŠANAS - PIEDOŠANAS FĀZI.
Kā nākamā un noslēdzošā ir INTEGRĀCIJAS FĀZE, kurā mēs atgriežamies pie sadarbības ar to, kas iepriekš ir ticis noliegts. Mēs ar savu “ienaidnieku” esam noslēguši pamieru un iespējams kļūsim par labiem draugiem. Prāts mums palīdzēs būvēt pasaules. Bez viņa mēs būsim kā bez rokām.
Mēs varam paskatīties uz pasauli arī tā, ka mēs esam prāts un Dievs ir SUPERPRĀTS. Arī mūsos ir liels potenciāls uzlabot savu esošo versiju, upgreidot to uz nākamo pakāpi. Kā tieši šobrīd lasu grāmatu Dievs 9.0, kur aprakstītas mūsu operētājsistāmas, kuras katram ir kādas nu kuram - plašā diapozonā no 1.0 līdz 9.0. Mums ir pilnībā skaidrs, kāpēc mēs nevaram izlasīt docx failu sākotnējās operētājsistēmas versijās, taču lielākai daļai no mums nav skaidrs, kāpēc mēs nesaprotam viens otru. Šeit varētu slēpties viena no atbildēm - tas ir atkarīgs no mūsu apziņas, mūsu prāta. Vairāk par šīm apziņas pakāpēm vari izlasīt stāstā EVOLŪCIJA TEVĪ UN DARBA VIETĀ.
Mūsu iespēja evolucionēt ir bezgalīga. Šobrīd mēs, kā cilvēce pārejam no apziņas stāvokļa 3D uz apziņas stāvokli, kas būs piemērots dzīvei 4D pasaulē. Mēs turpināsim evolucionēt un sasniegsim arī 12D. Tad mēs būsim pietuvojušies ļoti tuvu SUPERPRĀTAM, iespējams par viņu arī kļūsim, taču tās nebūs beigas - mēs atkal būsim kļuvuši par prātu citam SUPERPRĀTAM.
Prāts ir bijis brīnišķīgs palīgs, piedzīvojot un izpētot 3D pasauli. 5 maņas, ko viņš pārvaldīja, bija brīnišķīgi rīki, kas ļāva izprast pirmās trīs dimensijas. Taču šobrīd jau prātam ir “par īsu”, lai saprastu to, kas šobrīd notiek pasaulē un, kur pasaule virzās. Šobrīd parādās NELAIKA izjūtas un perspektīvas, kas prātam ar “klasisko” komplektu vairs nav izprotama.
Taču ir labās ziņas, arī mūsu prāts evolucionē un drīz piedzīvosim to, ka mums atvērsies 6, 7… maņas. Kādai cilvēces daļai 6 maņa (intuīcija) jau strādā pietiekami labi, lai saprastu, kas notiek un kā to visu tulkot. Ar 5 maņām mēs vairs nevarēsim tvert to laukumu, kas šobrīd uz zemes veidojas. Paaugstinoties zemes vibrācijām, mums jātur tai līdzi un, paaugstinoties mūsu vibrācijām, mēs sākam piedzīvot iepriekš nebijušus notikumus un sajūtas. Iespējams mēs kļūstam redzīgāki un dzirdīgāki, kādi no mums arī gaišredzīgāki un gaišdzirdīgāki. Pasaule mainās, jo maināmies mēs. Vai otrādi, mēs maināmies, jo mainās pasaule.
Mēs netiekam uz priekšu, jo prāts ir apvainojies. Kā mazs bērniņš. Tas notika kaut kad bērnībā. Izaugot, mēs kā pieaugušie, protams, ka viņu paslēpām, jo kā tad ar šādu skandālistu lai dodamies sabiedrībā. Mūs taču nesapratīs un nepieņems. Tā mēs dzīvojam savu dzīvi ar savām ēnām un uz priekšu netiekam, tās ir kā nolaists enkurs, kurš neļauj kuģim tālāk peldēt pasaulē. Darbs ar savu ēnu atpazīšanu, pieņemšanu un dziedināšanu varētu būt viens no svarīgākiem uzdevumiem daudziem no mums. Mūsu ēnās slēpjas milzīgs enerģijas potenciāls, kas prasās tikt atbrīvots un izpausts. Gan mēs, gan pasaule no šīs transformācijas būs milzīgi ieguvēji.
Ēnas tika radītas bērnībā, kad prāts vēl tikai spēra pirmos soļus, lai sasinhronizētos ar pasauli. Mūsu prāts kaut ko ne tā saprata, kaut ko ne tā iztulkoja un nesajutās labi, apvainojās, sadrūma u.tml. Visdrīzāk nebija arī neviens apkārt, kas mums notiekošo varēja izskaidrot, jo arī paši bija tādi apbižojušies.
Prātiņš prasās pēc samīļošanas, pēc pieņemšanas un mīlestības, ko mēs, kā pieaugušie varam viņam dot. Uzaicinam mūsu bērniņu (prātiņu) uz sarunu! Paņemam viņu klēpītī un aprunājamies. Kā mamma vai tētis. Klausamies uzmanīgi un mīloši. Uzklausam, samīļojam un atbrīvojam to, kas sastāvējies. Bērniņš kļūs priecīgs un laimīgs!
Tas, kā mēs redzam pasauli, ir atkarīgs no mūsu prāta. Mēs esam apguvuši, kas ir kas. Ka pļava ir pļava, debesis - debesis. Un pat vairāk tur neiedziļināmies, neejam tālāk, jo tur tak jau viss ir skaidrs. Tā mēs esam katrs uzcēluši savu unikālo karaļvalsti, kurā dzīvot. Esam sacēluši arī robežas, ierobežojot gan sevi, gan pasauli. Lai mūsu prāts būtu drošībā.
Šādu ceļu gājām, jo arī visi pārējie bija prātīgi, dzīvojām tādā pasaulē, kur PRĀTS ir Nr.1. Ieguvām arī prātīgu izglītību, ar visām prāta maņām izpētījām savu apkārtni, vairāk vai mazāk ir skaidrība, kas ir kas. Tomēr, gadiem ejot, neskatoties uz drošām robežām, ko esam ap sevi sacēluši, mums rodas jautājums, uz ko prāts nespēj atbildēt. Un šis jautājums ir - KAS ES ESMU?
Ko nu?
0
