Sarkanā blāvā līnija
Šīs plāndēmijas laikā liela daļa no cilvēkiem novilka savas sarkanās līnijas. Pirms pusotra gada tās bija maskas, vakcīnas. Gāja laiks, sarkanās līnijas kļuva blāvākas un tās tika pārvilktas. Daudziem tās vairs jau nebija maskas un vakcīnas, šī līnija bija jau pārkāpta. Pirms gada, pusgada daudziem sarkanā līnija bija bērni, viņu iemaskošana, vakcinēšana. Tāpat, kā jūra pārkārto savas krasta līnijas, arī cilvēki nemaz tik ļoti neturās pie saviem principiem un vērtībām, ja saredz savu izdevīgumu tajā. Katrs šajā karā cīnāmies ar saviem demoniem, savām atkarībām un pieķeršanām. Un jāatzīst, ka to mums ir daudz. Lielā mērā šo sērgu sekmējis arī patērnieciskais dzīvesveids, sabiedrības attīstības vektors, kurā izglītošanās, dzīvošanas, izdzīvošanas prasmes ir tikušas atzītas par nevēlamām, nevajadzīgām. Lielākā daļa pilsoņu tiek pilnā mērā aprūpēti, ir kļuvuši atkarīgi no sistēmas, tās loģistikas, finansēm un citiem instrumentiem, kas ir padarījis cilvēkus par mazām skrūvītēm milzīgajā sistēmas mašinērijā. Cilvēks viens pret šo mašinēriju ir bezspēcīgs, bet vairāki cilvēki, kas neatbalsta un neskemē konveijeru, var radīt situāciju, kurā konveijeri un sistēma eksplodē. Cilvēki paši jau kādu laiku nevēlas dzīvot tādā sistēmā, kas ir necilvēcīga, ierobežojoša un pazemojoša, bet brīdī, kad tu tiec mudināts viņu atstāt, jo pārkāptas ir kārtējās sarkanās līnijas, liela daļa tomēr izvēlas palikt savā postenī.
Šobrīd cilvēku prāti tiek kacināti ar nākamo robežu pārkāpšanu, politiski aicinot medicīniskam eksperimentam ziedot cilvēkus, kas vecāki par 50 gadiem. Cilvēk, kura ir tava pēdējā sarkanā līnija, kuru pārkāpjot, tu vairs neatbalstīsi grūstošo sistēmu? Kurš būs tas brīdis, kurā tu izvēlēsies sevi vairs nenodot? Kurš būs tas brīdis, kad tu vairs neļausi sev darīt pāri? Kurš būs tas brīdis, kad tu uzņemies atbildību par savu dzīvi vai dosies ceļā, kas to sekmēs?