Plāndēmija kā eksāmens
Visi esam gājuši skolā un zinām, kas ir eksāmens. Tu gatavojies un tad individuāli, bez citu palīdzības un priekšā teikšanas, tev bija šis eksāmens jānokārto. Bez tā nevarēji doties tālāk. Arī auto vadītāja apliecību tev neviens nedāvināja, bija jātiek galā gan ar teoriju, gan praksi. Šobrīd ir sagatavots eksāmens visai cilvēcei, vai spēsim pāriet uz nākamo klasi? Protams, ka ne kopā, bet katrs par sevi, kā eksāmenā. Būs, kas noliks, būs, kas nē un apgūs vielu vēlreiz. Nekādas traģēdijas.
Atceros vairākas atjautības spēles, ko spēlēju bērnībā. Kad tu ieraugi spēles būtību un iegūsti spēles atslēgu, lai izstātos no spēles, tevi mulsina, kā tie, kas ir palikuši spēlē, nespēj ieraudzīt elementāras un acīmredzamas lietas. Piedzīvoju tās sajūtas arī šobrīd. Plāndēmijas afēra ir acīmredzama, sajūtama ar katru mugurkaula skriemeli, tu vairs tajā spēlē nepiedalies, bet šķiet, ka lielākā daļa vēl turpina šo spēli spēlēt.
Spēle / eksāmens nav par to, kas notiek tur ārā, vai ir tāda slimība vai nav. Eksāmens ir par to vai apjēdz, kas esi tu? Ja turpini vainot citus, uzskati, ka kāds tevi ierobežo un piespiež, tad eksāmenu neesi vēl nokārtojis un spēle jāturpina. Tad tu joprojām nēsā masku vai tā būtu persona, pilsonis vai kāda cita. Tad tu joprojām uzskati, ka kāds ir augstākstāvošs un var tevi izrīkot un ierobežot kā vien vēlas. Tad tu joprojām nevēlies uzņemties par sevi atbildību un lūkojies pēc kāda, kas var tevi aprūpēt. Sistēmai ir savs piedāvājums tavai aprūpei, taču tad tev būs jāievēro tie noteikumi, ko sistēma piedāvās. Nekas nebūs piespiedu, viss ir brīvprātīgi. Vai esi gatavs nokārtot eksāmenu?