Atrodoties ienaidnieka teritorijā
Vai atrodamies mājās, vai atrodamies drošībā? Šis nav jautājums par bēgšanu no slimības, kuras eksistence ir apšaubāma. Šis ir jautājums par to vai jūtam kā šī butaforija tiek izmantota, lai savilktu cilpu un saņemtu mūs gūstā. Mēs tiekam izsekoti un ierobežoti, kļūst jau grūti elpot.
Par ienaidnieku teritoriju es sauktu visas vietas, kur mēs pavadām laiku, kurā ir spēkā cilvēktiesību ierobežojumi. Uz šo brīdi tās ir gandrīz visas valsts un pašvaldības iestādes, t.sk. skolas, slimnīcas, kurā šī COVID afēra tiek atbalstīta, tie ir visi tie privātie uzņēmumi, kas arī spēlē pēc šo karavadoņu stabules. Mums nevajag aizmirst, ka arī visa virtuālā vide šobrīd darbojas pret mums. Visi sociālie mēdiji, platformas, kā Google, Youtube vairs nav cilvēku pusē un mūsu uzturēšanās tur ļauj šīm korporācijām daudz prezīcāk izveidot mūsu portretus, lai katrs nākamais ierocis būtu iedarbīgāks un precīzāks.
Mums ir jāveido sava pašizolācija no šīm rēgu vietām, lai šis baiļu vīruss mūs neskar. Mums ir jāsāk veidot savas skolas, mums ir jāsāk veidot savas dziednīcas (nevis slimnīcas), mums ir jāsāk veidot savi tīkli, kuros varam būt nesaistīti ar apkārt notiekošo vājprātu. Tas ir jāsāk darīt tagad, rīt jau būs par vēlu.