Vai tu saki to, ko jūti?
Lielākoties mēs nesakām to, ko jūtam un domājam. Papildus tam mēs nemanām, ka vislaik atrodamies manipulācijās un dažādos kontekstos, kas neļauj mums uztvert lietas, kādas tās ir. Ir veikti vairāki eksperimenti, kas to pierāda. Norādīšu vienu, tika izspiests citrons, piejaukta sarkanā krāsa un cilvēks tika uzrunāts sekojoši: “Kāda ogu sula tā ir?” Gandrīz visi pieaugušie nefiksēja sava prāta mahināciju un tiešām uzrādīja citronu par kādu ogu. Šis eksperiments parāda, ka maņas nestrādā neatkarīgi, bet kontekstā ar izveidojušos situāciju. Bija maldināta redze un tika dots spēcīgs maldinošs lingvistiskais konteksts. Cilvēka prāts mīl komfortu, nevēlas velti šķērdēt enerģiju, tāpēc bieži vien viņš pieņem dzirdēto un redzēto par esošo. Tas parāda, ka jums tikai šķiet, ka jums ir izvēles brīvība, bet patiesībā tā lielākoties jums nav bijusi. Šeit lielu lomu spēlē sociālais konteksts, mēs gribam būt pareizi, normāli, iederēties dažādos dzīves kontekstos. Šīs visas programmas, algoritmi mums liek spēlēt iedomāto tēlu, kam ar realitāti beigās nav nekāda sakara.
Paskatāmies uz šo laiku, kad informatīvajā telpā notiek pilnīga cilvēces zombēšana un brīvības ierobežošana. Mēs to pieņemam, jo lielākoties cilvēku to pieņem. Mēs saskaņojam savas darbības ar citu darbību un skaidrojam notikumus pasaulē kā normālus. Šī cilvēku reakcija ir mūsu pieredzes, prāta algoritmu un iedzimto un iegūto instinktu summa. Šobrīd tas strādā pret mums, bet vienā brīdī tas var mainīties. Kad cilvēki redzēs un jutīs, ka liela daļa cilvēku nepiekrīt notiekošajam, tad viņi mainīs savu viedokli un izturēšanos. Pēkšņi visi teiks, ka es jau tai afērai no sākta gala neticēju, neatbalstīju, cīnījos pret. Tiešām?