ManaTaka - PĀREJAS stāsti

Senākās profesijas pārstāvji

Sat, 07 Oct 2023 16:41:00 +0000

Pēdējo dienu un gadu notikumi skaidri parāda, kas ir kas. Un tur nav pārsteigumu. Pārsteidz tas, ka cilvēki vēl joprojām ir par to pārsteigti. Viņiem šķiet, ka vēl 10000 parakstu un tad gan mūs nepārdos. Senākās profesijas pārstāvji ir tirgotāji. Kādreiz varbūt tās bija aitas, kas tika pārdotas, bet kādu laiku tie jau ir cilvēki. Ar laiku, lai vieglāk pirkt un pārdot, tirgotāji sacēla pilsētas, izveidoja reliģijas, valstis, starpniecības sistēmas un ieviesa politiku un politiķus. Tie tad kļuva par redzamāko daļu visa pārdošanā un pirkšanā. Politiķu iespējas nepārdot un nepārdoties nav, jo viņi ir tikai izpildītāji, starpnieki starp neredzamiem tirgotājiem un tiem, kas tiek notirgoti.

Par Latviju. Politiķi Latviju un šeit esošos cilvēkus ir pārdevuši jau neskaitāmas reizes un pārdos vēl tik, cik to varēs atļauties. Tāda ir šī profesija, kas tiek apmaksāta no abām pusēm. Un par senākiem pārstāvjiem saeimā, tiem saucamajiem zemniekiem, tā ir visvecākā ma**u organizācija Latvijā, pirms aiziešanas pensijā vai pa skuju taku, šiem radās pēdējā iespēja pārdoties, kas tika arī izmantota.

Sistēma ar politiķiem priekšgalā ir sevi galīgi izsmēlusi un totāli diskreditējusi. Tas nav tikai Latvijas stāsts, tas notiek visā pasaulē. Cilvēki novēršās no politikas un medijiem, sāk veidot alternatīvas un pienāks brīdis, kad cilvēki visā pasaulē pašnoteiksies, atgūs teikšanu par sevi, savām ģimenēm, zemes resursiem. Senākās profesijas pārstāvji ar visiem viņu aktieriem varēs iet no kurienes atnāca.

Aiziešana no sistēmas (atkarībām)

Sun, 14 May 2023 07:41:00 +0000

Katra sistēma, kurā atrodamies ir sava veida atkarība. Ķermenis nespēj pastāvēt, ja kaut kas nav kārtībā ar elpošanas, asinsrites, imūno vai nervu sistēmu. Šīs sistēmas ir dzīvību uzturošas. Arī cilvēku veidotās sistēmas sistēmiski un ideoloģiski varētu būt veidotas ar domu uzturēt kopproduktu tā, lai saliekot to kopā, ieguvēji būtu visi. Katrai sistēmai ir savs laiks, ko kalpot. Kā redzam cilvēka gadījumā tie ir apmēram 100 gadi ar izņēmumiem. Arī sociālām sistēmām šis laiks varētu būt līdzīgs. Pieļauju, ka mirstošu cilvēku var pieslēgt pie mākslīgās sistēmas, tādejādi pagarinot bioloģisko eksistenci vēl par dažiem mēnešiem vai gadiem. Līdzīgi ir ar cilvēku veidotām, uzturētām un atbalstītām sistēmām.

Šobrīd redzam, ka esošā sabiedriskā sistēma (egosistēma) ir savu nokalpojusi, ārēji vēl darbojās, bet iekšēji viss ir satrunējis, sapuvis. Jau kādu laiku ir mēģinājums šo sairšanu aizkavēt, iepumpējot sistēmā dažādus būsterīšus naudas, krīzes vai organizētu karu veidā., bet tas var šo sagrūšanu aizkavēt tikai uz īsu brīdi. Cilvēki to jūt un mēģina rast ceļus, lai neaizietu dzelmē kopā ar "Titāniku".

Vai iziešana no egosistēmas ir vienkārša? Manuprāt, ļoti sarežģīta, jo laika gaitā ir izveidojušās tik daudz atkarības un pieķeršanās, ka nav iedomājama dzīve bez tām. Dzīvojot egosistēmā, man bija jādomā tikai par sevi, par visu pārējo sistēma parūpējās, aprūpēja mani. Ne man ko domāt par veselīgu dzīvesveidu, ne bērnu izglītību, ne man galva jālauza, kā pārtikšu, kā ēdienam piekļūšu, kā vecumdienas nodrošināšu. Kad ķermenis un prāts atrofējās, tas vairs nedzīvo, bet izdzīvo, kas arī ir pamatstāvoklis egosistēmā. Tādā sistēmā dzīvojot, šķiet, ka jo citiem būs sliktāk, jo man labāk.

Lai pārietu no izdzīvošanas uz dzīvošanas režīmu, es nevaru vairs tikai par sevi rūpēties. Visa mana apkārtne, tajā mītošie cilvēki un citas dzīvas būtnes ir mana rūpe. Šādā sistēmā (ekosistēma) viss ir savstarpēji saistīts. Jo citiem ies labāk, jo arī man būs labāk. Ekosistēmā dzīve atkarīga no smalkiem pavedieniem, tīklojuma, kur viens otru atbalsta, uztur, sadarbojās, labu vēl.

Vai esam gatavi tādai dzīvei? Nav tik vienkārši. Ir savs laiks vajadzīgs, lai pārtaptu, transformētos, pieaugtu, uzņemtos atbildību par savu dzīvi, atgrieztu teikšanu (varu) pār sevi pašam. Mēs nevaram uzreiz atbrīvot visas savas atkarības, bet varam solīti pa solītim sākt to piedzīvot. Pamēģināt uzņemties rūpi par savu veselību (profilaktiski), par savu bērnu izglītību (kaut sākotnēji sistēmas atļautās mājmācības formā), par prāta un sirds mieru un veselumu, esot klātesamībā šim mirklim, pamēģināt izaudzēt veselīgu pārtiku, būt vairāk dabiskākos ietvaros pie dabas, pamēģināt samazināt savu vergošanu sistēmā uz pusi vai par dienu vai divām. Sākumā šķiet, ka tas nav iespējams, prāts to nevar aptvert. Bet sirds, sirdsapziņa jau zina un maigi mudina. Paiet laiks, es mēģinu un aptveru, ka varu. Varu būt arvien vairāk pašpietiekams, vesels un laimīgs.

Plaisa dzimtā

Wed, 18 Jan 2023 07:49:00 +0000

Mēs ejam savu ceļu. Dzimta, iespējams, aizstāv pusi no kuras izvairamies. Sistēma. Ģimeņu šķiršanās pēc ik rīta brokastīm, lai katrs dotos uz savu darbu/ skolu/ dārziņu, iespējams, ir sliktākais, kas ar dzimtām noticis pēdējo gadu simtu laikā. Mēs jūtamies ievainoti pēc tam, kad tikko dzimuši tikām atšķirti no vecākiem. Mūsu pamata drošības izjūta tika atņemta jau ar pirmajiem elpas vilcieniem. Mūs atšķīra no mammas jau pirmajos dzīves mirkļos, lai mācītu armijnieka cienīgu režīmu un disciplīnu. Pirmpiena brīnumvitamīni bija liegti, jo tāda kārtība- tas esot atkritums, kas mātei jāatslauc. Zīdīšana tikai pēc grafika. Zīdaini bieži turēt klēpī nedrīkst, jo bērns augšot kaprīzs un izlutināts. Pēc tam mātei savs zīdainis labprātīgi bija jānogādā durstīšanai “veselības vārdā”. Ko tas nodara ar mazā cilvēka augošo pasaules uztveri un apziņu, varbūt nav zināms, bet ir nojaušams. Vēlāk- mātei jāiet strādāt pēc iespējas ātrāk, atdodot bērnu citām sievietēm, visbiežāk- nepazīstamām, tādām kas seko režīmam. Tā cilvēki masveidā tika padarīti par mašinērijas vergiem. Iespējams, pašiem to pat neapzinoties, esam bijuši bērnu namu (skolu) bērni un nākotnē nesaprotam kāpēc ar vecākiem ir tik izaicinošas attiecības? Varbūt pat neapzināmies, ka tam pamatā ir sāpes par pieredzēto bērnībā, tam bieži vien pievienojas vērtību atšķirības.

Es nenosodu sistēmā ierautos, viņi citu neredz. Lai redzētu ir jātīrās. Lai tīrītos, ir jāierauga kaut maza maliņa, aiz kuras aizķert un sākt apkopi. Sistēma man šķiet mākslīga un cilvēcību izravējoša, es meklēju iespējas no tās atvienoties un dziedināties. Ja kāds spiež mani sekot sistēmai, tad arī viņi ir sistēmā ierautie, ievainotie un neredz mazo maliņu, zem kuras rēgojas iebarotās pareizības atkritumi. To visu var paslaucīt vēl dziļāk zem apziņas paklājiņa un arī plaisa starp pusēm veidojas dziļāka un dziļāka- starp cilvēcību un sistēmisko. Vesela aiza, kuras malās varam tikai sasaukties. Plaisa starp malām kļūst arvien tālāka.

Ko darīt? Cienīt katra ceļu un redzēt plaisu, kāda tā ir. Saskatīt dziedinošo visā notikumā- kā sistēmā ierautie izgaismo mūsu ēnas un nesakoptos psihes nostūrus. Tikai katrs pats var sev palīdzēt. Mēs sev palīdzam ejot jaunu ceļu, kur bērna ieņemšana, iznēsāšana, dzemdēšana un audzināšana notiek ģimenes lokā un kopībā ar cilti, dzīvojot to cilvēku vidū, kas redz un jūt, atbalsta un tādejādi dod spēku.

Sava ceļa iešanai ir vajadzīgs spēks, tāpēc esam spēka vietā, ar spēka cilvēkiem. Gara spēks, drosme, paļāvība, radošums, attīrīšanās, atgriešanās veselumā pēc visiem ievainojumiem. Varbūt pat nākas apzināties, ka dzimtai tagad ir jauna- radniecības un pieredzes- nozīme, kas dāvā iespēju izbaudīt šo atmošanos no kroplīgām programmām. Tas tagad notiek ar katru no mums. Vai redzi un jūti to? Kā dziedinās tavas zīdaiņa vecuma nedrošības izjūtas, skolā piedzīvotā vardarbība, nesaskaņas ģimenē, vientulība.... un vietā ielīst zemes zāles, kas maigi apņem un atgādina kāda patiesībā ir mātes mīlestība un cik ļoti tava māte to nepazina, jo pati bija izdomātas iekārtas ievainota. Ja ir trūkusi tēva aizsardzība un gādība, gars atgādina par tiešo spēju aizsargāt. Un tu piedod. Pasaulei un sev. Ieraugi un turpini iet savu ceļu, neatkarīgi no visa, kas pa dzīves laiku ir iestāstīts. Pat tad, ja ir bailīgi, pat tad, ja ir jāļaujas spert sava ceļa drošāko soli- kā putnēnam izmestam no ligzdas, pirmā lidojuma uzsākšanai.

Lai svētīgs šis laiks.

Aiste Balta

KĀDU GLOBĀLISMU VĒLAMIES PIEDZĪVOT? Sestais stāsts par robežām

Fri, 18 Nov 2022 21:04:00 +0000

Izvairīties no glabālisma nav iespējams, jo tāda ir nākamā apziņas attīstības pakāpe. Joprojām ejam cauri egocentriskam (orientēts uz sevi) un etnocentriskam (orientēts uz manu grupu, nāciju) pasaules uzskatam un pie katra durvīm jau kādu laiku klauvē aicinājums paplašināties, lai iekļautu sevī vairāk pasaules. Nākamā attīstības pakāpe ir pasaulcentriska, aiznākamā kosmocentriska. Tā ir evolūcijas spirāle caur kuru attīstas gan cilvēki, gan cilvēce kopumā. Tāpēc neizbēgami pie apvāršņa ir parādījies aicinājums atvērt robežas un prātus. Šajās apziņas pārejās vēl ir klātesošas vecās ietekmes un paradumi, tāpēc jaunā pasaule vēl tiek skatīta caur vecām brillēm. Tāpēc šajā pārejā no etnocentriskas uz pasaulcentrisku apziņu daudziem šķiet, ka ārējā pasaule izskatīsies līdzīga, tikai tirgus placis un peļņa būs lielāka.

Cilvēks vai nācija, kas ir augusi apziņā, skaidri redz šī prāta piedāvājuma divkosību un nav vairs gatavība iet uz kompromisiem dēļ sava vai nācijas izdevīguma. Jaunā apziņas pakāpe, tās vērtības jau iekļauj sevī visu pasauli. Nav vairāk ienaidnieku, kurus jāuzveic, lai piekļūtu lielākam kūkas gabaliņam. Mostās apziņa par saitēm starp visu dzīvo, par gara radniecību ar ikvienu, kas spēj elpot, kustēties vai apzināties. Scenāriji, kā pasaultelpa savienosies, var būt dažādi, jautājums vienmēr ir - ko vēlas pieredzēt cilvēki? Kādas būs vilkmes, griba, tādas būs manifestācijas un materializācijas. Katra cilvēka iekšējā pasaule ir dievišķā griba, kas veido ārējo pasauli. Kad apziņa ir pakāpusies, tad pakāpjas arī matērija. Tās nav atdalītas, tas ir viens.

ROBEŽAS, KAS TIEK PĀRVIETOTAS. Piektais stāsts par robežām

Fri, 18 Nov 2022 21:01:00 +0000

Daudzi šobrīd to neaptver, bet pasaulē jau ir sazīmētas jaunas robežas. Ir iecerēts mainīt valstīm robežlīnijas vai ietekmes. Daudzas valstis vairs nepastāvēs, daudzas dzims vai atjaunosies. Tāds ir gan plāns, gan iespējamā materializācija tuvākam laikam. Politika vienmēr ir duāla, viena, kas tiek sludināta medijos priekš cilvēku aizmidzināšanas un otra, kas darbojās uz slepenu vienošanās pamata. Protams, ka redzamās sejas nav tās, kas pieņem lēmumus, tās tikai izpilda nolemto, slepenās vienošanās panākto. Tirgotāji. Šis ir skats no materiālās prizmas.

Cilvēkā notiekošie procesi nav viennozīmīgi, mana patiesība veidojās no tā, caur ko skatos. Parastām acīm lietas redzamas vienā veidā, gara acīm skatoties bilde kļūst visaptverošāka un skaidrāka. Ārējā pasaule vienmēr atspoguļo iekšējās pasaules notikumus un ārējo robežu pārvietošana materializē cilvēkos notiekošos procesus. Caur ārējās pasaules piemēru cilvēki saņem aicinājumu un apstiprinājumu tam, lai arī katra ego robežas nebūtu akmenī kaltas un tiktu paplašinātas. Tas, cik lielā mērā, ir katra cilvēka spējas aptvert un ietvert pasauli sevī.

Kāda dzīvei jēga?

Fri, 11 Nov 2022 20:58:00 +0000

Šis ir jautājums, kurā maļamies lielu daļu no savas dzīves. Sevišķi aktuāls tas ir tad, kad ļaujam prātam vadīt savu dzīvi. Tad vēlamies katrā savā kustībā to pieredzēt, arīdzan gūt savu labumu no tā. Tā pamazām dzīve kļūst par cīņas arēnu, kur salīdzināšana, skaudība, konkurence un līdzatkarība kļūst par daļu no ikdienas. Šajā paradigmā šķiet, ka jādala lielais dzīves pīrāgs, kur visiem nepietiks, tāpēc jācenšās pakampt pēc iespējas lielāks gabaliņš.

Ja savai būšanai nespēju saskatīt dziļāku jēgu, tad ļoti daudz laika un naudas aiziet tajā, lai nepārtraukti apstiprinātu savu nozīmīgumu gan savās, gan citu acīs. Tad, lai kur nepaskatītos, apkārt ir mani sāncenši un kokurenti. Arī prieki ir trausli un pārejoši. Šobrīd sastopamies ar milzīgu cilvēka dzīves jēgas krīzi, kas veicina atkarības. Ir cerība, ka šie atkarības salmiņi, ja ne atrisinās šo krīzi, tad radīs mirkļa gandarījumu, kas ļaus to izturēt. Tā mēs apaugam ar vēlmēm un iegribām, kuras nespējam apmierināt, jo arī, ja iekāroto iegūstam, pēcgarša nav tāda, pēc kuras tiecāmies.

Mums ir jāatrod dzīves jēga, kas atrodas ārpus mūsu ierastā aploka, ārpus prāta ierobežojumiem. Jēgas meklējumi aizved nezināmā teritorijā, garīgā pasaulē, kurā saskaries ar bezgalīgu enerģiju, mīlestību, pamatu un jēgu. Šeit valda pilnīgi citi likumi un kārtībā. Šeit nav ierobežojumu un trūkumu, šeit valda pārpilnība. Ja ir man, tad ir arī citiem, ja ir citiem, tad ir arī man. Esot plašākā teritorijā, ar laiku prāts nomierinās, arī jēgas meklējumi vairs nav tik aktuāli. Dzīvei parādās garša, tā kļūst svarīgāka par jēgu.

P.s. Ja jūti, ka vajag kādu grūdienu, refleksiju, padomu, pieredzi, zināšanas, atbalstu jēgas meklēšanā un aptveršanā, tad esmu pieejams individuālām sesijām klātienē vai attālināti.

Kolektīvā hipnoze

Wed, 21 Sep 2022 04:39:00 +0000

Kopš pamodos no hipnozes, nepamet sajūta, ka liela daļa cilvēku nedzīvo dzīvu dzīvi, bet ieprogrammētu, kurā neatskārš, ka atrodas tādā kā kolektīvajā hipnozē. Iemeslu tam šobrīd neatradīsim un, ja atradīsim, vai tas palīdzēs pamosties? Hipnozi varētu salīdzināt ar operāciju, kuras sakarā esi anestezēts, apziņa patiesai dzīvei vēl nav klātesoša. Nav arī tā, ka uzreiz pēc pamošanās pamosties, notiek atkritieni, tādi paši, kā no rīta mostoties.

Nav iespējams pamodināt cilvēku, kam ir anestēzija un arī vai to vajag. Labāk lai pačuč un mostas, kad ir tam gatavs. Citu gulēšana ir tik pat svēta, cik mana pamošanās.

Sašķeltie un pārvaldītie jeb vai esam jau gatavi piedzīvot ziedošāku zemi?

Wed, 17 Aug 2022 06:32:00 +0000

Tuvojas vēlēšanas un cilvēki ieņem savas pozīcijas ierakumos par to vai vajag uz tām iet vai nevajag. Šīs pozīcijas neko nedos, iešana vai boikots neko nemainīs, jo šis ir pārvaldīts karš, kurā visi tiek saskaldīti, tāpēc arī pārvaldīti. Pēdējo 2 gadu laikā pie mums Latvijā ir realizējušies 4 notikumi, kas šeit dzīvojošos cilvēkus ir sadalījuši n-tās nometnēs. Vislielākais un jūtamākais dalījums ir saistīts ar kovidafēru, kur propoganda sadalīja cilvēkus ticīgajos un neticīgajos. Tad nu šī jau ir pirmā naidīgā nometne, kur viens ar otru nav gatavs kopā būt. Tad notika neleģitīmas pašvaldības vēlēšanas, kas izmainīja spēles noteikumus pašvaldību līmenī, samazinot novadu skaitu, attiecīgi padarot tos vieglāk manipulējamus. Šīs vēlēšanas un reformu atzina mazākums, viena trešā daļa. Tad sākās karš, kur liela daļa ietinās citas valsts karogos, nostādot tos augstāk par savējo, arī saviem cilvēkiem, kas palikuši bez darba un iztikas līdzekļiem. Kārtējie cilvēki sadalījās vēl vismaz 2 naidīgās nometnēs, kas gatavi viens otram kaklu pārgrauzt. Un tagad tuvojas vēlēšanas, kas safragmentēs cilvēkus vēl sīkākās vienībās.

Šie 2 gadi ir cilvēkus sadalījuši tā, ka vienošanās ap kaut ko šobrīd nav iespējama, ja kāda daļa neatskārtīs, ka šie visi ir bijuši mākslīgi veidoti un vadīti notikumi. Pasaule un cilvēki strauji sāk mainīties un viņi atskārš, ka nav vairs jāizvēlas starp to, ko tev piedāvā pārvaldnieki jeb vergturi, jo gan par, gan pret dod tiem enerģiju pastāvēt. Ir bezgalīgi daudz izvēļu, kas var radīt tādu pasauli un sadarbību starp cilvēkiem, kas nodrošinās pārticību un mieru visiem. Papildus minētām sadalītībām vēl ir daudzas, par kurām cilvēki joprojām ir gatavi karot, tās ir veidojušās ilgstošākā laika periodā, tās ir ideoloģijas, reliģijas, tautības. Tās visas kļuvušas par aplokiem, kur var labāk saskaldīt un pārvaldīt.

To esam pieredzējuši, jo esam aizmirsuši, kas mēs esam. Cilvēks, pirmkārt, ir cilvēks, ar dvēseli apveltīts, dvēsele ir daļa no gara, tajā mēs visi esam līdzvērtīgi. Ja sāksim to piedzīvot un aptvert, tad neviens mūs vairāk nespēs sadalīt, mūsu izvēles balstīsies mūsu sirdsapziņās nevis aploku fermeru piedāvājumos. Cilvēku apvienošanās cilvēcībā ir pamats tam, lai vergturības mācībstunda būtu apgūta un mēs varētu sākt piedzīvot ziedošāku dzīvi uz zemes.

Katrs kā pakāpiens izejai no egosistēmas

Tue, 02 Aug 2022 20:55:00 +0000

Pirms kāda laika tapa valsts, noslepkavojot šīs teritorijas pamatiedzīvotājus - dažādu cilšu indiāņus. Šiem cilvēkiem tika atņemtas dzīves vietas, atņemti resursi, šie cilvēki tika sadzīti mākslīgos aplokos, kam apkārt sāka plesties moderno cilvēku sasniegumi - šosejas un betona būves. Uz šādiem “sasniegumiem” savulaik tika celta visa mūsdienu modernā civilizācija. Arvien vairāk betona, arvien vairāk karu un upuru, arvien vairāk resursu, kas tiek izšķērdēti, atņemti Zemei un dzīvām būtnēm, arvien vairāk mākslīgā. Tie ir šīs civilizācijas sasniegumi ar ko liela daļa joprojām gaužām lepojas. Valsts par kuru stāstu ir Amerika. Līdzšinējais visas pasaules finanšu centrs un policists. Organizācija, kas nosaka kā dzīvot un būt citām organizācijām-valstīm. To, kurā vietā pasaulē jānotiek kariem, lemj tie, kas slēpjas aiz šīs policejiskās valsts. To, kādām vērtībām jābūt retranslētām medijos un sociumā, lemj šie pasaules šahisti. To, ko vergiem pamest, lemj šīs būtnes, kas slēpjas aiz visām fiktīvām organizācijām pasaulē, t.sk. Pasaules Veselības organizācijas.

Šī egosistēma ir sapuvusi, sevi izsmēlusi un tā vietā, lai mainītu vērtības, pieejas un pārvaldību, tiek izvēlēts labāk ziedot cilvēkus, lai visiem spēkiem noturētu un saglabātu līdzšinējo varu un viņu iespējas smelt zemes resursus, lai pēc tam tos pārdotu cilvēkiem visā pasaulē. Resursi pieder visām dzīvām būtnēm uz šīs zemes, bet mistisku manipulāciju rezultātā, cilvēkiem tie ir jāpērk, un, lai tos varētu nopirkt, jāvergo šiem pašiem Zemes pārvaldniekiem. Šī egosistēma sevi cenšas saglabāt no neatminamiem laikiem. Kādreizējā impēriju, karalistu vara tika nodota baznīcai, kad baznīcai sākās noriets, tika izveidotas valstis, mākslīgi aploki, kurā pārvietot vergus. Valstu stāstā egostafetes kociņš no Spānijas tika nodots Anglijai, tad to pārņēma ASV un šobrīd šajā egoskrējienā stafeti varētu pārņemt Ķīna. Mums tikai šķiet, mums tiek translēts, ka ir suverēnas valstis, notikumi, kas ir nejauši. Viss šajā pārdotajā pasaulē tiek vadīts ar pinekļiem. Valdības un politiķi, dažādu organizāciju vadītāji ir tikai marionetes, lai varētu realizēt to izrādi, kas tiek režisēta. Šo scenāriju vēlas piedzīvot ļoti maza saujiņa būtņu, tam upurējot lielu daļu cilvēkus uz šīs zemes, pārvietojot atlikušos no analogās verdzības uz digitālo. Viss notiek mūsu acu priekšā, mēs pieredzam savu tiesību pilnīgu likvidēšanu, mēs redzam, kā valstis pārtop par totalitārām varām, kas atļaujas iznīcināt savus iedzīvotājus, pielietojot visus moderno tehnoloģiju ieročus. Šis karš ir tik acīmredzams, ka cilvēks nespēj tam noticēt, viņš nespēj aptvert, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisā. Inde šobrīd ir zāles, kalps ir kungs, brīvība ir verdzība, gudrs ir muļķis, muļķis gudrs.

Vispasaules karš, kurš šobrīd norisinās, ir par vērtībām, vai turpināsim atbalstīt to, kas mūs nogalina, paverdzina un dara atkarīgus. Izvēle nav piedalīšanās atklātā vai slēptā karā, izvēle nav došanās vai nedošanās uz vēlēšanām, izvēle ir katrā pašā - turpināt atbalstīt šos noziedzīgos režīmus ar saviem noklusējumiem “mīļā miera labad”, “bet ko tad es varu darīt”, “es tikai pildu savu darbu”, “man tā nauda ir vajadzīga” vai atteikties piedalīties lielākā genocīdā cilvēces vēsturē. Izvēle ir katrā no mums. Ja spēsim izdarīt cilvēcīgākas izvēles, kas stāv pāri savtīgumam, egoismam, nenovīdībai, skaudībai, bailēm un dusmām, tad noziedzniekiem izbeigsies vara un mēs atsāksim dzīvot cilvēcīgākā pasaulē, kurā valdīs miers, pārticība un laimība. Katram šobrīd ir izvēle vai savu akmeni novietot, kā šķērsli sev un pārējiem vai novietot to, kā pakāpienu, lai ļautu sev un pārējiem tikt pāri savam egoismam un iziet no šīs egosistēmas.

Antiņu laiks

Sat, 16 Jul 2022 07:49:00 +0000

Katrā etnosā, katrā tautā ir teikas un pasakas, dainas, kur apslēpta gudrība, kas var būt pamats izejai no bezizejas. Jau kādu laiku alkstam pēc Lāčplēša vai Laimes Lāča, kurš mūsu vietā visu sakārtos. Manās sajūtās atbilstošākais tēls šim laikam ir Antiņš, naivais ideālists, pamuļķis no vecāko brāļu puses. Antiņš bija norakstīts kā nespējīgs, bet tieši viņš bija tas, kas izdarīja neiespējamo, ko nespēja dzīves luteklīši, titulētie un bagātie.

Antiņš no sabiedrības puses tiek dēvēts par neprātīgo, jo nedzīvo kategorijās “pareizi” / “nepareizi”, “labi” / “slikti”, “iespējami” / “neiespējami”. Tāpēc viņa tvērums ir plašāks kā pērējiem, ierobežojumu nav, kauna un vainas sajūtas nav. Ir atvērtība tam, kas tiek piedzīvots. Neveiksmes nav šķērslis, lai mainītu ceļu vai apstātos, nav sajūtas par neveiksmi un citu nievājošie epiteti, ka esi lūzeris, neko nemaina.

Stikla kalns simbolizē iluzoro, šķietamību, ka kalns /šķērslis pastāv, tāpēc viņu nevar iekarot / pārvarēt klasiski. Netradicionāli risinājumi iespējami, ja neesi ielikts rāmī, nav spiediena tev ko sasniegt noteiktā veidā. No Antiņa neviens neko negaidīja, spiediena nebija, viņš bija saglabājis savu radošumu skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Viņa prātā nebija iedēstīta programmas, ka kaut kas nav iespējams.

Šī atvērtība, paļāvība, uzticēšanās mirklim un izaicinājumam ir tā atslēga, kas katram no mums un visiem kopā var atslēgt redzēšanu uz to, ka kalna jau patiesībā nav, ka nav šķēršļu piedzīvot stāstam laimīgas beigas, ka kalna izveidē nav vainīgie “lielie brāļi”, “stulbie priekšnieki” vai “korumpētie politiķi”, ka tās ir tikai atrunas, lai kalnā nebūtu jājāj tev. No latviešiem, manis, tevis globāli šobrīd nekas netiek gaidīts, jo visur stabili esam pirmajās vietās no beigām, esam tādi kā Antiņi, kas ar visu ir apmierināti, jo pieņem visas kārtības, genocīdu un totalitārismu, kas plosās stikla kalna pakājē. Antiņa kvalitātes ir tās, kas šobrīd ir nepieciešamas, lai spētu pārvarēt “nepārvaramus” šķēršļus ceļā uz laimīgāku cilvēku, sabiedrību un pasauli. Bez stikla kalna, šķēršļa pārvarēšanas nav iespējama laimība, sevis vecā pāraugšana, jaunas pasaules un kārtības piedzimšana.