Aicinājums uz stropu
Vai cilvēki mācās no vēstures, no savām kļūdām? To parāda laiks, kas sagaida to, kas atnācis un pavada to, kam jāaiziet. Taču tas netraucē kādam mēģināt ieviest to, kas ir jau pavadīts, kas neatbilst vairs laika garam.
Es šajā stāstā gribētu vilkt 2 paralēles, viena ir tā, kas norisinās šobrīd, otra tā, kas izplatījās Eiropā, pirms vairākiem gadsimtiem. Krustneši nāca ar zobeniem un pievērsa visus kristietībai. Ja ne iekšēji, tad vismaz ārēji. Pāvests ar savu komandu gribēja, lai visas bites mājo vienā stropā un kalpo vienai mātei. Gāja laiki un Eiropa tika pārvēsta par kristīgām nometnēm. Pa priekšu nesa krustus, bet pie sāniem bija zobeni. Cilvēki zaudēja savas ticības, dzimtas un pamatu, jo nebija vienoti pret šo kara stratēģiju, katrs kaut kādā mērā domāja par savu labumu, saviem apcirkņiem un tā viens pa vienam padevās šim pārspēkam. Arī leti, lībieši, kurši un zemgaļi nebija izņēmums.
Šobrīd norisinās nākamais “krusta gājiens” pret cilvēci, kurā pie cilvēkiem nāk ar ticību “pārdotai zinātnei”, lai krustiņa vietā tevī iekausētu zvēra zīmi. Lai visas bites būtu stropā, pakļautas kovidticībai, vienai “mātei”.
Visas šīs vēlēšanās vienādot cilvēkus ir cietušas fiasko, jo laika gars aicina pasaulē citas enerģijas un notikumus. Tikai dabas un cilvēku daudzveidība spēj nodrošināt auglību zemei un dzimtām. Turpmāk gan daba, gan cilvēki nesamierināsies ar verdzības turpināšanos, kurā tevi mēģina ievietot jaunā krātiņā, kaut tas būtu no tīra zelta.
Kā ir šobrīd, vai esam gana nobrieduši, lai vienotos par jaunu pasauli un jauniem spēles noteikumiem?