Kā noorientēties pārmaiņu laikos?
Kāds viedais reiz ir teicis, nedod dies’ dzīvot pārmaiņu laikos. Esam atbraukuši. Atbraukuši tos pieredzēt. Kā noorientēties, kā nepazust šajos laikos? Pirmkārt, nevienu nevainojot par to, kur esam un, ko piedzīvojam. Mums jāapzinās, ka tā ir mūsu izvēle, brīva griba šeit būt un gūt to pieredzi, kas šobrīd norisinās. Otrkārt, apzināties tās vērtības, kas ar tevi rezonē un turēties tuvumā tām. Neskatoties uz to, kādas ir pārējo cilvēku izvēlēs. Kaut esi viens, bet tur, kur vēlies būt. Tas nozīmē, ka jāatmet liekais, nasta, kas tevi tur vai attur, nospiež un neļauj būt tur, kur vēlies būt, pieredzēt to, ko vēlies gūt. Īstais laiks visu pārvērtēt, atteikties no darbiem, kas tevi gremdē un meklēt tos, kas tevi ceļ. Tāpat par vietām, kur dzīvojam, cilvēkiem ar kuriem esam vai vēlamies būt. Nav nākamo brīžu, lai ko mainītu, tikai šis.
Treškārt, kad virziens sajusts, doties ceļā. Neskatoties uz šaubām, kas tev piezagsies un lūgs atpakaļ griezties, neskatoties uz sāpēm, ka jāpamet tas, kas kādreiz tuvs ir bijis, neskatoties uz bailēm, ka garantiju un apdrošināšanas nebūs. Ja būsi uz sava ceļa, lietas sastāsies, ceļavējš parādīsies, griba, drosme būs klātesošas. Lai kādus ceļa mērķus stādīsi, tie būs iluzori, tik ceļa stabi, kas atgādinās, ka esi uz ceļa. Uz ceļa, kas nekad nebeidzās. Dzīve ir ceļš un ceļš ir dzīve. Viņš vienmēr ved tur, kur tev jānokļūst. Tikai nedaudz vairāk paļāvības savam ceļavējam. Tu nevari būt tur, kur tev nav jābūt un tu nevari nebūt tur, kur tev ir jābūt.