Greizo spoguļu karaļvasts
Piedzīvojam brīdi, kad galīgi vairs neko nesaprotam. Nesaprotam kas ir kas. Enerģijas ar mums spēlējās, tāpēc tiekam mētāti no viena grāvja otrā, no vecās pasaules uz jauno. Uzskatāmi to redzam ar vēlmi pārtraukt ieslodzījumu, iziet ielās vai kādam doties dzīvot uz laukiem. Arī aizmigušie pilsoņi nejūtas komfortabli, jo šīs enerģētiskās izmaiņas skar absolūti visus uz zemes mītošos.
Mums ir jāiemācās skatīties uz lietām plašāk. Ne vienmēr tas, ko redzam ir tas, ko redzam. Bieži vien tas var būt tas, ko citi vēlas, lai tu redzi. Arī afēras notikumi to spilgti parāda. Tie, kas joprojām tic tam, ko raida TV, tie redz to, ko kāds režisē. Neveiklās “prezidenta” un “ministru prezidenta” runas nav nejaušas. Ministru kabineta plānprātīgie lēmumi arī nav nejauši. Tas viss notiek, lai cilvēki dzīvotos pa zemajām vibrācijām, dusmotos, būtu agresīvi noskaņoti, baidītos, būtu pievērsti šai drāmai, kas patiesībā norisinās tikai viņu prātos. Šis ir veikls gājiens, lai novirzītu uzmanību no galvenā, kas šobrīd notiek uz zemes. Zeme mostās, cilvēki mostās, dzimst jauna pasaule, kas ir gatava Zelta laikmetam uz zemes. Lauva draudzēsies ar zaķīti, viens cilvēks ar otru. Tautības, ticības, pārliecības vairs nebūs šķērslis kopā būšanai, dzīvošanai un strādāšanai.
Kamēr esam greizos spoguļos, tikmēr domājam, kā pacelties augstākās virbrācijās vai neļauties zemākām, kā būt ārpus tā teātra, kas mums tiek piedāvāts no politiķu un mediju puses. Tad mūsu pamošanās jau ir notikusi vai ir tuvu. Esam ar sevi, esam dabā, esam mierā.