Apsveicu ar modinošajiem viļņiem!
Nu ko, viss kā pasūtīts, turpinām viļņoties. Jā, pasūtīts. Un nevis no tiem “sliktajiem”, bet paši mēs to izvēlējāmies, paši saražojām šo dzīves barību - informāciju, vidi, sabiedrību. Ļoti labi atceros kā jutos pēc kādas atklāsmes, kurā ieraudzīju savu un cilvēces alkatību. Tik ļoti vēlējos redzēt savu dzīvi ārpus šī nebeidzamā patēriņa kulta un neveseluma. Tagad redzu kā tas sāk īstenoties. Jā, caur katarsēm un līdzsvara meklējumiem.
Kad redzēju to veselumu, kas ir iespējams, radās jautājums- ko tieši es varu darīt? Saņēmu atbildi: “Ieklausoties sāc ar sevi, savu ģimeni, savām mājām, savu zemi, savām izvēlēm.” Skatos uz to, kas notiek sociālajos tīklos, kā cilvēki kaujās, aizstāvās, katram ir viedoklis, katram ir emocijas, maskotāji pret nemaskotājiem, vakcinētāji pret nevakcinētājiem, konservatīvie pret minoritātēm un tā varētu turpināt ilgi. Aizspriedumi, pieķeršanās, bailes - kas no tā barojas? Katra emocija, vārds, darbība, tās ir bezgalīgas kustības izplatījumā, kas atspoguļojoties veido mūsu dzīvi. Atceramies, ka paši to veidojam.
Šis laiks ir iespēja beigt baidīties, iespēja pagriezties un aiziet no tā, kas nav mūsu. Iespēja ielēkt tajā brīvībā, par ko iepriekš nebijām nojautuši. Iespēja atlaist dzelžainus priekšstatus un būt malā no visa. Ļauties vilnim, mirklim un darāmajam, kas sākas ar iekšējo sajūtu un visu to, ko es pats varu darīt šeit un tagad. Ir laiks darīt. Ierobežojumus mēs uzliekam tikai paši sev.