Kur mēs tagad no sevis bēgsim?
Šis gads ir ļoti dziedinošs, tai pašā laikā arī sāpīgs, jo liek mums satikties ar sevi, ar savām ilūzijām par sevi un pasauli, kas ir samudžinājis mūsu būšanu. Piespiedu izolācija, darbs no mājām veicināja ciešāku kopā būšanu ar saviem labākajiem spoguļiem - ģimeni. Ne velti šogad piedzīvojam daudzas sāpīgas šķiršanās, jo nespējam vairs skatīties un piedzīvot to, ko nevēlamies, to, kas celts uz mākslīgiem pamatiem. Šajā intensitātē mēs daudz skaidrāk ieraugām sevi, savu ceļu un nespējam vairs aizbēgt no tā darbos un hobijos ārpus mājas.
Ļoti liels atbalsts psihiskā stāvokļa nostabilizēšanā bija ceļojumi, kur varējām aizbēgt no ikdienas rūpēm, rutīnas, ik pa laikam restartējoties, lai varētu atkal darīt to, kas nav mans, būt tur, kur mums nav jābūt. Prātam tas ir liels atvieglojums, jo viņam patīk apgūt, redzēt jaunas lietas un ceļojumi tam ir kā saldais ēdiens. Tu arī dvēseliski jūties brīvs, jo nav spiediena no tevis un citiem būt kaut kam, tu vari būt tu pats.
Tagad robežas ir slēgtas, pasauli pārņem haoss, īsti vairs nav droši kur doties. Kur mēs tagad no sevis bēgsim? No sevis vairs neaizbēgsi. Šādi mirkļi ir svētība, šķietamā bezizeja var pārvērsties par izeju. Iztēlojies sevi, kā ceļojumā esam, kur atslēdzas tavs prāts, vairāk ļaujies sirdsbalsij, mirklim, esi atvērts visam, ko visums tev piedāvā. Šādā ceļojuma noskaņojumā mēs ātrāk nokļūsim pie sevis, uz sava ceļa.