Dzīvais GARS
Latvieši, šī mikroskokpiskā tauta, pastāv joprojām, jo viņā mājo DZĪVAIS GARS. Caur valodu, kurā viņi runā, kas ir viena no pirmatnējām, caur zemi, kurā jorpojām ir jūtams DIEVS. Ne velti šo zemi sauc par DIEVZEMĪTI. Neviens karaspēks, neviens agresors nav varējis izravēt šo dzīvo zāli, ko viņi sauc par nezāli, jo nezāles, kā mēs zinām, ir visdzīvīgākais augs. Gaiss, ko mēs elpojam Dievzemītē, zemi, ko mēs minam, vējus, ko mēs izjūtam, smaržas, ko mēs ieelpojam, ūdeņus, kurus mēs piedzīvojam, tas viss veido un stiprina mūs. Mēs esam unikāla tauta ar unikālu misiju. Es negribu teikt, ka mēs esam izredzētā tauta, jo katrs var būt izredzēts, ja viņš tā vēlas. Es drīzāk gribētu teikt, ka mēs piedzīvojam dzīvību šajā formā, šajā zemē un esam spējīgi to darīt daudz dzīvīgāk kā tas vidēji notiek pasaulē. Mūs vienmēr kāds ir vēlējies unificēt, vienādot, vai tie bija zviedru, krievu vai vācu laiki, bet dzīvību, dzīvo garu nav iespējams unificēt, viņš iznīkst, bet tā kā šajā vietā dzīvībām šis dzīvais gars bija klātesošs, tad mēs šo valodu pasaules kakofonijā dzirdam jorpojām.
Mūs sauc arī par radošu nāciju, kas dzied un dejo. Gars ir daudz klātesošāks dziesmā un dejā kā vārdos, tāpēc nācijas simbols DZIESMU UN DEJU SVĒTKI kaut kādā ziņā apliecina mūsu dzīvīgumu un mūsu spēju piedzīvot dzīvu garu. Es vēlētos, lai mēs pamostos no tā unifikācijas murga, kurā mūs jorpojām vēlas ierīmēt, vai tā būtu Eiropas savienība vai tā būtu kāda cita mākslīgi izveidota institūcija, tai skaitā skolas. Izglītība ir par unifikāciju, nevis par radošu garu, kas ir pamatā dzīvībai un tam, lai šī dzīvība pastāvētu.
Ja mēs būsim joprojām dzīvi savā garā, tad pasaule brauks mācīties šo brīvību garā uz Latviju, piedzīvot viņu Latvijas pļavās un mežos, piedzīvot viņu Latvijas jūrmalā, kur aiz pleciem neplešas pilsētas, bet priežu meži, piedzīvot Latviju dziesmās un dejās, piedzīvot Latviju Saulgriežu mistērijās, piedzīvot sevi tajā brīvībā, kas šeit ir iespējama. Es saku IESPĒJAMA, jo šobrīd viņas nav. Šobrīd mēs piedzīvojam unifikāciju izglītībā, darba vietās un sabiedrībā. Bet šī zeme ir dzīva un ikkatrs no mums var justies dzīvs un piedzīvot brīvību, mums tikai par to ir jāiestājās. Mums ir jāpārvar latviešu kautrīgums un malā stāvēšana un skaļi jāpasaska: “ES VĒLOS BŪT BRĪVS! ES VĒLOS BŪT DZĪVS!”