Pēdējie laiki
Māsas, sievietes, mātes, sievas!
Šie ir pēdējie laiki, kad kaut viena no mums cieš. Mūsu zeme ir mamma, tāpat kā mēs. Tā ir piesārņota, uz tās ir smagums, tāpat kā uz mums. Grūtības partnerattiecībās, neradošs darbs kas atņem enerģiju, nesaskaņas ar tuviniekiem, slimības, samierināšanās un sūdzēšanās...
Atceramies par saviem spēka avotiem vienmēr! Mūsu avots ir mūsu mēness cikli, mūsu avots ir mamma zeme - tās augi un ūdeņi, mūsu avots ir mūsu tiešais kontakts ar Garu un avots ir arī viss, kas mums svēts - ķermenis, ģimene, mājas, dievi. Lūdzam sava avota mieru, spēku, mīlestību un šie būs pēdējie laiki, kad kāds mums dara pāri, skalda un valda. Savā ziņā pašas to esam pieļāvušas no paaudzes paaudzē. Tā nav cīņa, kas dzimst, bet beznosacījuma mīlestība, ko spēj izjust mātišķais avots, kas plūst tikai caur sievieti. Mēs esam tās, kas piedzīvo tīrīšanu, kārtošanu, milzīgu transformāciju, caur ko transformējas un tiek dziedināti arī mūsu brāļi, vīri, tēvi.
Daudzus gadus pār zemi valdījis vīrišķais spēks, ir notikuši kari, cīņas, konkurence, sievietes ir bijušas apspiestas, pēc kā sekoja neprātīga inerce, tāda inerce ka mēs pašas noticējām šai cīņai, konkurencei, mantkārībai. Tas viss neesam mēs. Mēs esam miers, mātišķums, beznosacījuma mīlestība. Tagad mūsu sirdis un zeme pieprasa mīlestību, līdzsvaru, paļāvību. Caur sievietēm tas var nākt un dziedināt.
Es šos laikus redzu kā pēdējos laikus, visgrūtākos laikus, vislielākās zāles mums visiem. Sievišķais spēks plaukst, tas plaukst caur to, ka pumpurs plīst, tas plaukst tikpat sāpīgi kā dzemdības, tomēr tas viss ir tā vērts, tas nes mieru, mīlestību un pārticību visiem zemes bērniem. Sirdī mēs zinām kā tas darāms, paļaujamies. Bez cīņas, bez konkurences, bet ar mīlestību un avota spēku.