Vai atgriezīsimies vecās sliedēs?
Liela daļa cilvēces cer, ka šī būs kārtējā krīze, pēc kuras ekonomika atjaunosies un atgriezīsimies vecos darbos un paradumos. Vai tas tā būs?
Nē, tas tā nebūs. Tas ko mēs piedzīvojam šobrīd un tās sekas, ko mēs izjutīsim no dīkstāves tuvākā laikā būs tikai tāda iesildīšanās pirms patiesas vētras, kas vēl sekos. Tas, kādā ietērpā atnāks vētra, vēl nav paredzams, tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kādu mācībstundu cilvēce būs guvusi no esošās situācijas. Ja turpināsim runāt par IKP izaugsmi un grūdīsim triljonus patērēšanā, tad vētra būs nepieredzēti liela.
Redzu tuvojošos “auksto” ziemu, kur parādīsies eksistenciāls jautājums “būt vai nebūt?”. Ieteiktu visiem padomāt par iespēju nodrošināties ar pārtiku nākamajai ziemai. Savā stāstā “Pilsētas, kā koncentrācijas nometnes” jau rakstīju par to, ka būtu jāsāk darboties piemājas dārziņā. Ar lielu iespējamību nākamajā gadā varētu būt situācija, kad mūsu eksistence būs atkarīga tikai no mums pašiem, līdz ar to būtu jādomā, kā radīt ekosistēmas, kas pašas sevi var nodrošināt.
Taču vieni paši mēs to nevarēsim paveikt, mums ir jāapvienojas, steidzami jādomā par “komandu” ar kuru mēs būtu gatavi doties šajā “kaujā”. Kāds iespējams vēlesies to veidot kopā ar asins radiniekiem, bet kādai daļai tie būs dvēseļu radinieki. Būtu vēlams uzsākt sarunas ar viņiem, vai viņi būtu gatavi mesties kopā šajā izdzīvošanas projektā. No vairākiem draugiem jau esmu dzirdējis gatavību veidot ekociematus, zinu arī dažus, kas jau pirmo akmeni tajā ir ielikuši. Šī pieredze mums visiem būs ļoti svētīga, jo vienošanās, kopā darīšana, ekosistēmas būs izteikta Jaunā laikmeta iezīme. Es vairāk neredzu vertikālu pārvaldību nākotnē. Mums būs jāuzņemās pilna atbildība par sevi, saviem darbiem, savu sadarbību un jāiemācās, ka šāds modelis darbojas tikai tad, ja mēs esam devēji, nevis egoisti.
Esam drosmīgi savās izvēlēs un virzībā uz veselīgu saimi un sabiedrību!