Pilsētas, kā koncentrācijas nometnes
Mūsu dzīves nav brīvas un mēs esam kļuvuši par gūstekņiem. Laiki ir citi, mūs neviens vairs nepiespiež uzturēties koncentrācijas nometnēs, bet viss ir uzdizainēts tik ģeniāli, ka mums šķiet, ka citur nav kur doties. Mūs ievilina šajos slazdos, solīdami burkānus - slavu, varu un naudu. Arī ar pieejamiem “atrakciju parkiem”, kur varam izklaidēties, vilcinot laiku. Vēl, kā sabiedrotais, šāda dzīvesveida popularizēšanā kalpo mediji, kas caur apmaksātām un neapmaksātām reklāmām tiražē dzīvesveidu uz kuru mums visiem jātiecas - katram savs kustamais un nekustamais īpašums, atpūta ārzemēs, vēlams arī kredīts, lai piesaistītu sevi nometnei līdz mūža galam. Padzīvojot kādu laiku šādu dzīvi, mūsu gars ir kļuvis tik vājš, savukārt mūsu ego tik stiprs, ka neredzam ceļus, kā šo visu pārtraukt. Arī baiļu propoganda ir izdarījusi savu, lai mēs par to nemaz nedomātu.
Statistika Latvijā rāda, ka 70% cilvēkiem nav uzkrājumu, viņi dzīvo no algas līdz algai. Kaut kādā ziņā viņi neredz izeju no šī vāveres riteņa, kurā skrien pakaļ burkāniem un mēģina sacensties ar citiem par dažādiem tituliem. Nav gatavi mazināt sava ego ietekmi un samazināt to apetīti, kas viņiem ir.
Drīzumā var iestāties notikumi, kad pilsētās piedzīvosim masu psihozes, agresiju un vardarību, kas būs saistītas ar šo pārmaiņu laiku. Ar lielu iespējamību var būt situācijas, kad pārtika pilsētās kļūs par luksusa preci. Ko tad darīs pilsētnieki? Vai neparādīsies instinkti, kad pārtikas trūkuma dēļ cilvēki būs gatavi viens otru pat nogalināt? Vai ir risinājums tam, lai šāds scenārijs neiestātos?
Mums ir jākļūst pašpietiekamiem gan kā cilvēkiem, gan kā nācijai. Katram jāsāk ar sevi. Sākam eksperimentus mazdārziņos, apgūstot augkopības prasmes, bet kopumā jau skatāmies lauku virzienā, lai vienā brīdī varētu uzsākt neatkarīgu dzīvi no pilsētām un sistēmām, kuras sabruks. Dzīve laukos, vidēji, visiem saistās ar nevēlēšanos liekties un darboties, taču tā ir nezināšana par dabu, tās procesiem, ekosistēmu. Augkopībā ir pieejas un tehnoloģijas, kas veicina dabīgas un veselīgas pārtikas audzēšanu bez ķīmijas un bez ravēšanas - PERMAKULTŪRA. Kas gribēs, tas uzzinās vairāk, bet ieskatam pievienoju saiti uz vienu filmu krievu valodā. Vieni no gaismas nesējiem šajā jomā Latvijā ir Inga un Gatis Reinfeldi. Ir vēl citi, bet man sanācis satikt tieši viņus. Vairāk par viņiem www.ramzeme.lv
Katram par sevi šo visu uzsākt būtu ļoti sarežģīti. Veiksmīgāks risinājums esošā situācijā būtu sākt praktizēt dabīgu, neatkarīgu dzīvošanu un strādāšanu kopā, veidojot eksperimentālus ekociematus visā Latvijā. Šeit gan katram būs jāpārkāpj pāri savam egoismam, “latviešu viensētnieka dabai”, taču daudz laika tam vairs nav atlicis. “Ziema” tuvojas.