Vai tehnoloģijas mūs aizstās?
Šobrīd lielas cerības globālā mērogā tiek liktas uz IT tehnoloģiju attīstību, t.sk. Mākslīgo intelektu. Arī uz to, ka mums visiem vajadzētu apaugt ar tehnoloģijām, apgūt tās, iespējams sevi arī nočipot. Man šķiet, ka šeit mēs dodamies purvā, jo lielais uzsvars būtu jāliek uz cilvēku izaugsmi, uz viņu attīstību, pilnveidošanos. Viņa radošuma, emocionālā un garīgā intelekta attīstību.
Nesen publicēju rakstu sēriju par 2 kapteiņiem, kas mūsos cīnās par to, kurš vadīs kuģi. Līdz šim, kā skaļākais un agresīvākais, kas ieguva kuģa stūri, bija prāts, kas patiesībā nezin kā un uz kurieni vadīt kuģi. Šis stāsts labi pārfrāzējas vēl vienā mūsdienu situācijā, kur mēs šobrīd kā cilvēki atdodam lemtspēju tehnoloģijām. Mēs kā būtnes ar sirdi atdodam ietekmi, varu, teikšanu būtnei bez sirds - datoram, tehnoloģijām, mākslīgam intelektam. Mēs maldīgi uzskatām, ka tā ir mūsu nākotne, ka tehnoloģijas mums palīdzēs. Kaut kādā ziņā mēs piedzīvojam deja vu situāciju, kad mēs kā sirdscilvēki atdevām varu prātcilvēkam un šobrīd šī analoģija notiek, kad sirdsbūtne atdod varu prātiekārtai - tehnoloģijām.
Mēs arvien vairāk ejam prom no dabiskā. No dabas mēs jau esam aizgājuši uz pilsētām. Tālāk mēs virzamies uz to, lai par mums lemtu tehnoloģijas. Tiek jau gatavoti implanti, kas nomāks mūsu dabiskās sajūtas, pieņems lēmumus mūsu vietā. Atrofēs mums dažādas spējas, kas mums kā cilvēkiem ir piemītošas, piemēram, spēja orientēties telpā. Mums iekšā jau ir komposs, bet mums piedāvās kārdinošu iespēju caur implantu nekad nepazust un vienmēr būt “uz ceļa”. Tehnoloģijas būtībā virzās uz to, ka atrofēsim sevi un, lai viņas ieviestu, tiks spiests uz mūsu prātu un bailēm, tiks parādītas mānīgās priekšrocības un biedējoši riski.
Mums tikai šķiet, ka tehnoloģijas aizvietos grūtos darbus, veiks daudz ko mūsu vietā un mēs varēsim sēdēt mieriņā. Tehnoloģijas jau šobrīd to varētu izdarīt, bet kāpēc ir tā, ka mēs no gs uz gs strādājam ar vien vairāk. Kādreiz cilvēces pirmsākumos tās bija tikai 20 h nedēļā, šobrīd tās jau ir 40+ stundas nedēļā. Kā jums šķiet, vai mēs virzāmies uz īsāku darba nedēļu? Mēs vislaik vēlamies būt produktīvāki un bagātāki, mēs varam izdarīt vienā h vairāk darbus, bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam mazāk h. Nav tādas pazīmes. Jā, tas ir tāds ego, iekāres vektors kurā virzāmies, lai iegūtu vairāk, bet notiks pretējais - mēs zaudēsim vairāk. Mēs varam laicīgi apstāties šajā involūcijā un uzsākt evolūciju.